Līdz 19. un 20. gs. mijai Francijas teātra attīstību nosaka Dramaturgs. To veicināja Rasins un Moljērs. Gadsimtu mijā rodas un attīstās dažādi mākslas virzieni. K. Marksa teoriju un Č.Darvina atklājuma ietekmē rodas naturālisms. Teorētiķis E.Zolā pasludina, ka mākslas uzdevums ir atklāt reālo dzīvi. Līdz ar naturālismu attīstās režisora profesija. To aizsāk A.Antuāns, kurš 1887. gadā nodibina Brīvo teātri, kur aktieri kustas un runā kā dzīvē. Iepriekš aktieris līdzinājās marionetei ar nedabiskām pārspīlētām kustībām un runu, naturālisms uz skatuves veido reālu dzīves ainu. Arī dekorācijas atbilst realitātei. Mainās arī lugas varonis. Agrākā skaistā un ideālā vietā nāk ikdienišķais, nereti nepatīkamais, pretīgais, atklājas cilvēka nolemtība.
Otrs lielākais virziens ir simbolisms, tas attīstās P.Fora Dailes teātrī un Linjē-Po jaunrades teātrī. Simbolisms pievēršas noslēpumainajam cilvēkā un pasaulē, akcentē vientulību un ciešanas. Lugas, tāpat kā pasauli veido atsevišķas detaļas, kodi. Aktieri veido nerealitātes atmosfēru, izmantojot jaunu metafizisku spēles tehniku. Aktiera personībai nav nozīmes, tāpēc izmanto maskas un grimu, runā monotonās balsīs. Arī dekorācijas nereālistiskas. Kā izpētes objekts interesē arī varmācība, noziegums, erotika.
Simbolisma ietekmi pastiprina Z.Freids, īpaši sirreālistu mākslā, glezniecībā. Daudzi pēta austrumu mākslas. Lielu ietekmi uz franču teātri atstāj krievu māksla, īpaši balets. Sākumā tiek sarīkota krievu mākslas un skulptūru izstāde, tad rīkots koncerts, bet 1909. gadā ir pirmā Krievu baleta pirmā sezona Parīzē. S.Djagiļevs apvieno izcilākos mūziķus, horeogrāfus un dejotājus (V.Ņižinkis). Krievu balets izveido jaunu baleta tradīciju, ieviešot kustību dabiskumu un ekspresiju, erotisms, tas tiecas uz rituālo. Rodas daudzi baleta žanri – komēdijas, operas, burleskas, pantomīmas, pastorāles, tautas deju etīdes.
Joprojām dominē uzskats, ka laba izrāde atkarīga no labas lugas. Tradicionālismu pārstāv Franču Komēdijas teātris (FKT) jeb Moljēra nams. Tas ir konservatīvs un iestudē klasiķus. Dominē klasicisma stils – frontālas, statiskas mizanscēnas, patētiska deklamācija.
…
