Itālijas humānistu vecākās paaudzes vadonis bija Frančesko Petrarka (1304.-1374.).Šī izcilā dzejnieka, domātāja un zinātnieka darbībā spilgti izpaudās visas tās īpatnības, kas piemita itāliešu renesanses pirmajam posmam, kurš bija saistīts ar brīvo pilsētu komūnu kultūru. Petrarkas humānisms, kas izauga uz attīstības personības pašapziņas pamatu un bija pilns spriegas intereses par antīko kultūru, tai pašā laikā bija saistīts ar Dantes tradīcijām. Šim humānismam piemita ideoloģiskas pretrunas, kas raksturīgas pārejas laikmeta cilvēka pasaules uzskatam.
Frančesko Petrarka bija Florences notāra Petrako – Dantes drauga un politiskā domubiedra dēls. Petrarkas tēvu kopā ar Danti izraidīja 1302. gadā – pēc “melno” gvelfu uzvaras pār “baltajiem”. Petrarka dzimis Areco pilsētā, kur patvērumu bija raduši daudzi Florences komūnas politiskie trimdinieki. 1312.gadā Petrako ar ģimeni pārcēlās uz Avinjonas pilsētu Francijas dienvidos, uz kurieni septiņus gadus pirms tam bija pārcelts pāvesta tronis. Notārs dabūja vietu pāvesta sekretariātā, bet ģimeni novietoja uz dzīvi Karpentras ciematā. Tur mazais Petrarka sāka mācīties pie latīnista Konvenevoles da Prato, kurš viņā ieaudzināja mīlestību pret romiešu literatūru. Pēc tēva gribas viņš studēja jurisprudenci – sākumā Monpeljē, tad slavenajā Boloņas universitātē. 1326. gadā, zaudējis tēvu un māti, Petrarka neieredzētās nodarbības pārtrauca. Atgriezies Avinjonā, viņš kļuva par garīdznieku, kas pavēra viņam iespēju iekļūt pāvesta galmā. Tur valdīja greznība, simonija un citi netikumi, kas daudzos izraisīja dziļu sašutumu un ko vēlāk Petrarka bargi nosodīja. Taču jaunībā galma dzīves spožums lielo humānistu aizrāva. Visu mūžu Petrarka bija “laicīgs” abats, kurš nekad nepildīja garīdznieka pienākumus, savas baznīcas draudzes viņš izrentēja un interesējās gandrīz par pasaulīgām lietām.…