Attēliem piemīt īpašs spēks, un izteiksmīgu fotogrāfiju publicēšana var pateikt daudz vairāk kā vārdi. Tajā pašā laikā attēli var īpaši ietekmēt auditoriju, mainot tās viedokli ar detaļām vien. Taču, neatkarīgi no tā, vai fotogrāfijas radīs stereotipus un jau iepriekš paredzētas reakcijas, tās drīkst publicēt (ja netiek pārkāpta likumdošana).Vienīgais, kas to ierobežo, ir katra autora personīgais un redakcijas vispārīgais ētikas kods. Ētiskums vienmēr ir lieta, kas jāapsver, taču tā nav ierobežojoša juridiski, līdz ar to katra attēla publicēšana ir uz katra paša autora, žurnālista vai redaktora sirdsapziņas. Platons ir salīdzinājis cilvēka realitātes uztveri ar cietumnieku, kurš redz ēnas no notikumiem ārpus cietuma sienām – šie attēli nav realitāte, taču to atspoguļo. Platons uzskatīja, ka jebkāds attēls tikai rada realitātes ilūziju – un, lai arī pagājuši pāris tūkstoši gadu, pašos pamatos šis uzskats nav mainījies. Tādēļ fotožurnālista pienākums ir maksimāli precīzi atspoguļot notikumu, to nemainot. Taču, ja mūsdienās fotogrāfiju publicēšanu regulē dažādi juridiski akti, tad fotožurnālistikas pirmsākumos tādu nebija, un fotogrāfi droši varēja visiem iespējamiem līdzekļiem panākt vēlamo.…