Fotogrāfija ir attēls, kas iegūts apkopojot un fokusējot atstarotos elektromagnētiskos starus. Šādi sauc arī nozari, kas izmanto šo metodi. Vārds radies no grieķu φως phos ("gaisma"), un γραφις graphis ("raksts", "grafiska atveidošana"), kas, literāri tulkojot, nozīmē "ar gaismu rakstīts".
Pirmie fotoattēli pasaulē un Latvijā.
Šodienas modernajā laikmetā grūti stādīties priekšā to, ka reiz bija tāds laiks, kad nepazina fotogrāfiju. Ceļš uz vienu no brīnišķīgajiem atklājumiem 19. gadsimtā - fotogrāfiju, ilga vairākus gadsimtus. 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā progresu sekmēja daudzi faktori. Tie bija: rūpniecības attīstības apvērsums Anglijā, franču buržuāziskā revolūcija, kas skāra arī pašas sabiedrības izmaiņu laužot vecās feodālās attiecības. Tas viss kopumā atstāja iespaidu arī uz zinātnes nozarēm, tās straujāku attīstību.
Lai iegūtu attēlus bija vajadzīga tumša telpa, jeb kamera obskura, kas ir mūsdienu foto kameras priekštece. Tā bija pazīstama jau sengrieķu domātājam Aristotelim, bet Leonardo da Vinči pat sniedz aprakstu ar rasējumiem. Kameras obskuras principu projicēt attēlus izmantoja gan zinātnieki, gan mākslinieki, tas atviegloja viņu darbu. 18. gs. šādas kameras izmēri bija samazinājušies tik tālu, ka to varēja pārnēsāt.
Par fotogrāfijas atklājējiem tiek dēvēti francūži Žozefs Nisefors Njepss un Luijs Žaks Mande Dagērs, kā arī anglis Viljams Henrijs Fokss Tolbots. N. Njepss jau kopš jaunības kopā ar brāli Klodu aizrāvās ar dažādu modeļu izgatavošanu, vēlāk pievērsās iekšdedzes dzinēju un fotogrāfijas pētīšanai. Svarīgs faktors abu brāļu pētījumos ir saistīts ar litogrāfiju. Daži biogrāfi pat apgalvo, ka tieši nodarbošanās ar litogrāfiju novedusi N. Njepsu pie fotogrāfijas atklāšanas. Kā tas bijis īstenībā par to spriest ir pagrūti, bet ir zināms, ka šajā periodā Francijā litogrāfija bijusi visai iecienīta un populāra. Katrs vēlējās sev izgatavot skaistu ainavu litogrāfiskā ceļā.
Arī N. Njepsa dēls Izidors aizrāvās ar šo modes lietu iegūt ainavu, bet tēvu ieinteresēja pats nospieduma iegūšanas veids. Viņš meklēja jaunus litogrāfijas akmeņus, izmēģināja arī dažādas lakas un atklāja, ka asfalts ir jūtīgs pret gaismu. Pats konstruēja kameras no sērkociņu kastītes lieluma līdz pat sešu collu garumam. Viņš sāka savām kamerām meistarot arī lēcas. Tā apbruņotu kameru obskuru viņš nosauca par mākslīgo aci. N. Njepss bija pirmais, kas lietoja plēšas un izgudroja īrisa blendi, bez kuras šodien mēs nevaram iedomāties modernu objektīvu. Vēlāk šis izgudrojums tika aizmirsts, bet pēc kādiem gadiem to atklāja no jauna. Vairākas šādas N. Njepsa kameras glabājas viņa dzimtajā pusē Šalonas muzejā ar kuru Latvijas Fotogrāfijas muzejs uztur kontaktus. Uz savu mērķi pētnieks tiecās ļoti apzināti un viņš zināja ko vēlas iegūt, par to var pārliecināties no sarakstes ar brāli Klodu. Pēc neatlaidīgajiem mēģinājumiem un vairāku gadu pūliņiem N. Njepsam izdevās iegūt pirmos heliogrāfiskos uzņēmumus - tā viņš nosauca savu jaunatklājumu. Pētniekam bija grūtības veikt savus eksperimentus telpā, bet izejot dabā kur eksponēšana notiek astoņas stundas, salasītos daudz ziņkārīgo un būtu vajadzīga pat apsardze. Eksperimenti tomēr tika turēti slepenībā.
Pirmais fotoattēls pasaulē, kas tika iegūts 1826. gadā bija iegūts 20,32 x 16,31 cm liels. Tā bija cinka plate, kas pārklāta ar asfalta kārtiņu. Fotografēšana tika izdarīta caur istabas logu un tajā bija redzams pagalma skats. Tā kā eksponēšanai bija nepieciešamas astoņas stundas, tad attēla abās pusēs ir ēnas. 1827. gadā N.Njepss šo attēlu nosūtīja uz Ķevu Anglijā un tikai 1952. gadā to no jauna atrada foto vēsturnieks H.Gernsheims, un kā vecāko fotogrāfiju pievienoja savai kolekcijai. Tādi atklājumi jeb atradumi kā izrādās var notikt arī mūsdienās.
…
