Fotogrāfija ir attēls, kas iegūts apkopojot un fokusējot atstarotos elektromagnētiskos starus. Šādi sauc arī nozari, kas izmanto šo metodi. Vārds radies no grieķu φως phos ("gaisma"), un γραφις graphis ("raksts", "grafiska atveidošana"), kas, literāri tulkojot, nozīmē "ar gaismu rakstīts".
Šodienas modernajā laikmetā grūti stādīties priekšā to, ka reiz bija tāds laiks, kad nepazina fotogrāfiju. Ceļš uz vienu no brīnišķīgajiem atklājumiem 19. gadsimtā - fotogrāfiju, ilga vairākus gadsimtus. 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā progresu sekmēja daudzi faktori. Tie bija: rūpniecības attīstības apvērsums Anglijā, franču buržuāziskā revolūcija, kas skāra arī pašas sabiedrības izmaiņu laužot vecās feodālās attiecības. Tas viss kopumā atstāja iespaidu arī uz zinātnes nozarēm, tās straujāku attīstību. 20. gs zīmīgs ar to, ka radās un pilnveidojās krāsu fotogrāfija, stereofotogrāfija, bezsudraba fotogrāfija, difūzās pārneses process.
Vēsture
Attēla projicēšana obskura kamerā bija pazīstama jau kopš 15. g.s. (Leonardo Da Vinči). 16.-18.gs. būvēja portatīvas obskura kameras, kurās izmantoja objektīvus, spoguļus, diafragmas. Īsāk sakot, jau pirms fotogrāfijas atklāšanas eksistēja primitīvi fotoaparāti. Gaismas iedarbība uz dažādām vielām bija pazīstama jau sen, tikai to parasti skaidroja nepareizi (ar gaisa vai siltuma iedarbību). Sudraba sāļu gaismjūtību izskaidroja vācu zinātnieks Johans Heinrihs Šulce 1727. gadā. Vairāki izgudrotāji 18. un 19. gs. mēģināja iegūt attēlu, ievietojot primitīvus gaismjūtīgus materiālus obskura kamerā, tātad pec būtības veica fotografēšanu (terminu fotogrāfija ieviesis angļu astronoms Sers Džons Heršels 1839. gadā). Lielākos panākumus guva Žozefs Nisefors Njepss, kas 19. gs. 20. gados ieguva "heliogrāfiskus" attēlus uz platēm, kuras bija pārklātas ar asfaltu, lavandas eļļu, gvajaksveķiem.
Neviena no šīm metodēm nebija piemērota praksei, jo attēlu varēja iegūt, tikai veicot stundām ilgu eksponēšanu. Gaismjūtīgākus materiālus atrast neizdevās. Sudraba sāļu gaismjūtību (tā nav pārspēta arī mūsu dienās) neprata izmantot, jo nebija atklāta latentā attēla attīstīšanas iespēja. To 1835. gadā nejauši atklāja Njepsa kompanjons Luiss Dagērs. Fotogrāfijas rašanos parasti saista ar 1839. gada 19. augustu, kad franču fiziķis Dominiks Fransuā Arago Parīzes Zinātņu akadēmijas un Mākslas akadēmijas kopīgajā sēdē ziņoja par Dagēra un Njepsa izgudrojumu. Dagerotipija ātri izplatījās visās civilizētajās valstīs, sakarā ar plašo pieprasījumu pēc portretiem.
Villiamss Fokss Talbots 1841. gadā patentēja atšķirīgu praksē izmantojamu metodi attēla iegūšanai - kalotipiju (uz papīra, kas bija apstrādāts ar sudraba sāļu šķīdumu, izgatavoja negatīvu, no kura varēja iegūt neierobežotu skaitu kopiju). Kalotipija plaši neieviesās tāpēc, ka Dagērs par savas metodes par savas metodes popularizēšanu rūpējās vairāk, kā arī tāpēc, ka abas šīs metodes drīz aizstāja labāki paņēmieni. 1851. gadā angļu zinātnieks Frederiks Skots Ārčers izgudroja mitrās kolodija fotoplates, ko gatavoja fotogrāfi paši neilgi pirms fotografēšanas. 1871. gadā anglis Ričards Medokss ieteica izmantot sausās fotoplates ar želatīnā disperģētiem sudraba halogenīdiem. Tās pēc dažiem uzlabojumiem sāka plaši lietot. 1873. gadā Hermans Fogels atklāja metodi, kā fotomateriālus padarīt gaismjūtīgākus (sensibilizēt). 1887.g. amerikāņu izgudrotājs Džordžs Īstmens ieteica izmantot fotofilmu ar lokanu nitrocelulozes pamatni, bet dažus gadus vēlāk sāka mehanizēt fotomateriālu ražošanu.
…
