No fizikas viedokļa fotoaparāta uzbūvē visinteresantākais ir objektīva lēcu sistēma, slēdzis un gaismas staru gaita fotokamerā. Gaismas stari no fotografējamā objekta krīt uz objektīvu. Tālāk stari iet caur slīpo spoguli, kur daļa staru atstarojas un ir redzama okulārā, bet daļa iet cauri spogulim un nonāk uz slēdža un fotofilmas vai sensora
Objektīvs ir gaismu savācoša optiskā sistēma, kura ataino objektu. Objektīvs ir lēcu sistēma, kurā var būt izmantoti arī spoguļi. Objektīvs tiek piemontēts fotoaparāta korpusam. Tāpat kā pats objekts, arī radītais attēls ir trīsdimensionāls. Lai arī pietiktu ar parastu izliektu lēcu, nepieciešamas vairākas, kuras novērš attēla kropļojumus. Atainoti tiek visi objekti, kas tiek objektīva redzeslaukā. Principā atšķirību nav starp objektīvu, kuru izmanto fotoaparātam, objektīvu, kuru izmanto mikroskopam un objektīvu, kuru izmanto teleskopam. Atšķirības ir tikai stikla (Izmanto arī citus materiālus. Stikls ir visizplatītākais) elementos, to izvietojumā un citos parametros, kas veido objektīva raksturlielumus. Atkarībā no pašas ierīces konstrukcijas, kas tiek izmantota attēla iegūšanai, objektīvs var būt pastāvīgi fiksēts pie aparāta vai arī maināms ar citiem objektīviem. Ar objektīva palīdzību tiek regulēts fokusa attālums, jeb precīzāk objektīvs noregulē lēcas tādā attālumā no attēla, lai attēls būtu pēc iespējas dzidrāks. Fokusa attālums atbild par to cik daudz mēs varam sabāzt vienā kadrā. Jo mazāks fokusa attālums, jo lielāku laukumu varam iekadrēt. …
