Latviešu valodas fonēmu sistēma, fonēmu iedalījums.
Valodai kā komunikācijas līdzeklim ir saturs un izpausmes forma. Informācijas materiālās izpausmes forma ir skaņas, ko runātājs veido ar runas orgāniem un klausītājs uztver ar dzirdes orgāniem. Fonētiskie līdzekļi un likumi valodās ir atšķirīgi, tie rada katrai valodai raksturīgo skanējumu. Fonētikas kā valodniecības nozares pētīšanas objekts ir valodas skaniskās vienības visās to izpausmes formās, funkcijās un aspektos. Jebkuras valodas skanējumu, tās fonētiskos līdzekļus var pētīt dažādos aspektos. Var noteikt skaņas augstumu jeb frekvenci, skaņas skaļumu, ko nosaka svārstību amplitūda, katrai valodai ir arī savs tembrs, skaņas ir atšķirīgas arī ilguma ziņā. Katrs fonētikas pētīšanas aspekts nosaka savas īpašas pētīšanas metodes. Valodas fonētiskā puse ir saistīta gan ar akustiku, gan ar fizioloģiju, tāpēc parasti fonētikā izdala divas pētīšanas metožu grupas: subjektīvās jeb tiešā vērojuma metodes un objektīvās jeb instrumentālās metodes.
Fonēma ir vismazākā lineāri nedalāmā segmentālā valodas skaniskās vienība. Fonēmas pamatfunkcija ir, mainot vārda skanisko tēlu, mainīt arī tā nozīmi, piem., radi – rati, zili – sili, mikla – mīkla ... Jebkura fonēma runā var realizēties dažādos variantos, jeb skaņās, būtiski ir izdalīt galveno variantu un sekundāros jeb mazāk svarīgos variantus. Atsevišķos gadījumos ir iespējams izmantot arī fakultatīvos jeb izvēles variantus, kuru lietojums ir atkarīgs no runātāja izvēles, piem., vārdā /Heine/ pirmo e var izrunāt gan plati, gan šauri.
Fonēmas savstarpēji atrodas noteiktās attieksmēs un veido sistēmu. Katrai valodai ir ne tikai noteikts fonēmu skaits, bet arī atšķirīgi fonēmu pretstatījumi, kas ir attiecīgās fonēmu sistēmas pamatā. Fonēmas atkarībā no to pretstatījumiem var grupēt. …