Folklora kā kultūras vēstures izpausmes avots

Folklora (arī tradicionālā tautas kultūra) ir vispārpazīstama tradīcija – kādas etnokulturālas jaunrades pamatveids, ko īsteno kāda grupa vai indivīds un kas tiek atpazīta kā šīs etnokulturālās pasaules uztveres atspoguļojums tādā līmenī, kas izteic tās sociālo un kultūras identitāti. Tās formas un satura vērtības tiek pārmantotas mutvārdos, imitācijā vai kādā citā veidā. Šī etnokulturālā struktūra ietver valodu, literatūru, mūziku, deju, spēles, mitoloģiju, rituālus, paražas, lietišķo mākslu, celtniecību u. c.
Folkloristikas priekšvēstures periods Latvijā sākās ar pirmajiem publicējumiem un pirmajām ziņām par latviešu tautas paražām un ticējumiem. Latviešu folkloras materiāli tika izmantoti kā valodas apguves līdzekļi vai kā liecība par latviešu dzīvi, bet tika noliegts, ka tai būtu jebkāds audzinošs vai māksliniecisks raksturs. Estētisku vērtību tautas folklorai sāk piedēvēt tikai 18. gs. otrajā pusē, kad darbojas Johans Gotfrīds Herders – vācu dzejnieks, kritiķis, teologs un filozofs, kas publicējis darbus par vēsturi, filozofiju un literatūras kritiku, kā arī latviešu tautas dziesmas vācu valodā. Priekšvēstures periodā darbojas tikai baltvācieši. Latviešu iesaistīšanās folkloras vākšanā un apkopošanā sākas ar latviešu tautas pirmo atmodu – jaunlatviešu kustību 19. gadsimta vidū.…