Grupu skaita noteikšana ir saistīta ar to, cik ilgs laiks ir atvēlēts pētījumam. Parasti uz vienu fokusa grupu tiek tērēts laiks no vienas līdz divām stundām. Grupu skaits ir viena no primārajām mainīguma dimensijām. Pēc Koldera (1977.) uzskata, ja moderators skaidri nojauš, ko teiks nākamā grupa, tad pētījums var tikt uzskatīts par veiktu. Parasti tas ir trīs četru grupu robežās. Ja pētījuma mērķis ir detalizēta sastāva analīze ar relatīvi nestrukturētu grupu, tad ir nepieciešamas sešas līdz astoņas grupas.
Viens no vērā liekamiem nosacījumiem grupu skaita noteikšanā ir atšķirīgu populācijas apakšgrupu pieprasījuma skaits.
Grupu lieluma noteikšana.
Parasti fokusgrupā ir seši līdz desmit cilvēki. Skaitliski mazākās grupās diskusijas ir dinamiskākas nekā lielākās grupās, bet tās var nebūt tik produktīvas, jo mazāks cilvēku skaits var izstrādāt mazāk ideju. Mazākās grupās diskusijas laikā pie vārda tiek katrs grupas loceklis, kamēr skaitliski lielākās grupās pastāv risks, ka sāks valdīt kāds noteikts viedoklis, kuram pārējie grupas locekļi pakļausies.
Skaitliski nelielās grupās pastāv arī risks, ka tās var izmaksāt dārgāk. Skaitliski lielākajās grupās moderatora iejaukšanās līmenis ir augstāks, jo viņam ir jāspēj noturēt grupa noteiktā temata robežās, kā arī ir jāspēj nodrošināt disciplīna diskusijas laikā. Ņemot vērā iepriekš teikto, mazākais efektīvais skaits grupā ir četri cilvēki, bet lielākais ieteicamais skaits grupā ir 12 cilvēki.
Atlasot dalībniekus fokusgrupai, pastāv risks, ka pētījumā netiks iekļauta kopējā populācijas izlase. Parasti 40% un vairāk dalībnieku nekad nav reprezentējuši plašāku populāciju. Tas ir sevišķi nozīmīgi, ja pētnieka mērķis nav hipotēzes pārbaude, bet citu pieredzes pētniecība un nākotnes izredžu pētīšana. Tipisks risinājums šai problēmai ir teorētiski pamatota apakšgrupu izvēle no kopējās populācijas, t.i., koncentrēties uz tiem populācijas segmentiem, no kuriem iespējams iegūt pēc iespējas pilnīgāku informāciju par interesējošo tēmu.…