Klīniskā aina. Raksturīgs akūts sākums, augsta temperatūra (līdz 40 ℃), drudzis un vispārējs nespēks. Veidojas. audu tūska un sāpīgs infiltrāts, ir stipri ierobežota funkcija. Infiltrātā pakāpeniski attīstās strutains sabrukums, kas pastiprina orgārnisma intoksikāciju. Dziļās flegmonas, kas atrodas, piemēram, mazājā iegurnī vai retroperitoneālajā telpā, stipri bīstamas, jo var rasties nopietnas komplikācijas. Ne mazāk bīstamas ir jaundzimušo, ilegmonas, tām raksturīga strauja septiska gaita un zemādas audu nekroze. Nekrotiskie perēkļi pakāpeniski atdalās, un brūce iegūst raksturīgu izskatu - tās malas ir nelīdzenas, izvelvētas, brūces gultnē redzamas granulācijas, muskuļi un kauli.
Diferenciāldiagnoze. Flegmona jāatšķir no abscesa, sviedru dziedzera strutaina iekaisuma, anaerobās gangrēnas, progresējoša tromboflebīta vai limiangīta, akūta hematogēna osteomielīta un aktinomikozes.
Ārstēšana. Konservatīvā terapija (siltuma procedūras, antibiotikas) pieļaujama tikai sākuma periodā. Slimībai progresējot, nepieciešama urgenta operatīva iejaukšanās — flegmona jāatver un plaši jādrenē. Ādas griezieniem jābūt pietiekami plašiem, izdara kontrapertūras griezienus. Jaundzimušo flegmonas gadījumā izdara daudzus sīkus griezienus bojāto audu rajonā un uz robežas starp veselo un slimo ādu. Dažkārt agrīnās stadijās neizdalās strutas, bet izdalās asiņains eksudāts. Incīzijas brūces drenē ar gumijas cimda drenām vai irdeni tamponē un pārsien ar nātrija hlorīda hipertonisko šķīdumu, Višņevska ziedi; lieto proteolītiskos
fermentus. Ja stāvoklis pēc operācijas neuzlabojas, jāmeklē, vai nav komplikāciju (progresējoša flegmonas gaita, septisks tromboflebīts, strutu perforācija brīvajos dobumos utt.). Smagos gadījumos izmanto hiperbāro oksigenāciju. Svarīga ir antibiotiku nozīmēšana lielās devās – lokāli, im vai iv.
…
