Fiziskā vardarbība – bērna veselība vai dzīvība bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu.
Kā Latvijā, tā arī citur pasaulē daudzi bērni cieš no dažādiem vardarbības veidiem – viņi tiek sisti, sakropļoti, seksuāli ļaunprātīgi izmantoti, turēti badā vai izolācijā, vai kā citādi pakļauti pārestībām. Rodas pamatots jautājums: kāds nākotnē veidosies cilvēks, kurš bērnībā pieredzējis vardarbību no saviem vecākiem vai citiem ģimenes locekļiem. Nav šaubu, ka pret bērnu vērstā vardarbība atstāj sekas viņa psihē un palielina risku kļūt par antisociālām personām vai iesaistīties noziedzīgajā pasaulē. Pastāv statistiska likumsakarība, ka vardarbību pieredzējušie bērni, ir agresīvi pret jaunākajiem bērniem ģimenē, iebaida, fiziski ietekmē citus bērnus skolā. Īpaši agresīva antisociāla uzvedība parādās pusaudža gados. Kļūstot pieaugušam, rodas problēmas ar savas patstāvīgās ģimenes veidošanu. Viņi nespēj un neprot veidot pozitīvas attiecības ne ar saviem ģimenes locekļiem, ne ar apkārtējiem cilvēkiem.
Aplūkojot situāciju pasaulē, nākas atzīt. Ka vēl joprojām daudzās valstīs bērnu fizisku sodīšanu uzskata par normālu audzināšanas metodi. Vienā valstī fiziska vardarbība pret bērnu tiek uzskatīta par necilvēcisku, turpretim, citā kultūras rajonā to uzskata par efektīvu audzināšanas metodi, kā piemēru var minēt Koreju, kur joprojām valda pārliecība, ka fiziska sodīšana palīdz bērnā ieaudzināt disciplīnu, un bez tās bērns nespēs izaugt par kārtīgu cilvēku.
Pēdējo divu gadu laikā Latvijas presē, radio un televīzijā palielinājusies informācija par vardarbības gadījumiem pret bērniem. Nenoliedzami tas ir gan ekonomiskās, gan sociālās spriedzes pieauguma sekas, gan arī tas, ka sabiedrība šodien vairāk nekā agrāk grib zināt par sevi. Pamatots ir arī Latvijas iedzīvotāju un pilsoņu uztraukums, jo latviešu kulturālās un audzināšanas tradīcijas nav savienojamas ar vardarbību pret bērnu. Vecāki, kuri pielieto vardarbību pret bērniem, savu rīcību parasti attaisno ar iebildi par bērnu audzināšanu. Taču šīs rīcības sekas vairumā gadījumu izraisa bērnu veselības attīstības un socializācijas traucējumus, dažkārt apdraudot pat dzīvību. Mūsdienu pedagoģijas zinātne pilnībā noliedz miesas sodu pozitīvo lomu bērnu audzināšanā. Pētījumi atklāj, ka efektīva kontrole pār bērna uzvedību nav atkarīga no sodīšanas par nepareizu rīcību, bet no skaidriem un saprotamiem ierobežojumiem. Bieži vien bērni neizprot, kāpēc viņi tiek sisti, tāpēc bieži ir tipiska situācija, ka bērni izjūt atbildību par vecāku nežēlīgo izturēšanos pret viņiem. Bērni nevar iedomāts, ka tas, ko vecāki dara, ir “nepareizi”. Pat , kļūstot par nežēlīgas vardarbības upuriem, lielākā daļa bērnu uzskata šo vardarbību par paša nopelnītu sodu. Pašlaik vecāki audzina bērnus ar mazvērtības kompleksiem, un bērni sevī redz tikai slikto.
Psihiatrs Džons Boulbijs savā grāmatā “Drošais pamats” arī ir analizējis vardarbību un veltījis šai tēmai pirmo nodaļu. Viņš raksta, ka “neviens cilvēks, kam dotas acis, lai redzētu, vairs nevar apšaubīt ne to, ka pārāk daudzus bērnus vecāki tiranizē gan ar vārdiem, gan fiziski, ne arī to, ka pārāk daudzas sievietes tiranizē vīrs vai draugs.”…
