KOPSAVILKUMS
Potītes locītavas artrīts ir retāk sastopams kā gūžas un ceļa locītavas artrīts. Tomēr tas tāpat skar lielu daļu populācijas (1-4% un pēdējos gados pat vairāk). Līdz šim šīs slimības ārstēšanā sākumā izmanto konservatīvo metodi, ja tā nelīdz, tad operatīvo. Ir divu veidu operatīvās metodes - locītavas artrodēze, kas vienkārši nostiprina locītavu tā, lai tajā nenotiek kustības tādā veidā arī samazinot sāpes, savukārt otra operācija ir totālā potītes locītavas endoprotezēšana. Šī operācija ir sarežģītāka, lielāka iespēja komplikācijām, bet toties tiek saglabāts kustību apjoms locītavā un tas ļauj atjaunot normālu gaitas stereotipu un paaugstina dzīves kvalitāti.
Taču, lai tas tā notiktu, ir svarīga nevien veiksmīga operācija, bet arī atbilstoša rehabilitācija. Būtiski ir arī darboties ar pacientu pirms operācijas - informēt to par notiekošu, kā arī stiprināt muskuļus, lai vieglāk atgūties pēcoperācijas periodā. Savukārt pēcoperācijas periodā jau ar pirmajām dienām ir jāstrādā pie pneimonijas profilakses, tūskas un sāpju mazināšanas (ar pareizu pozicionēšanu), pie aktīvā kustību apjoma saglabāšanas veselajās ekstremitātēs, kā arī jāiemācās pārvietoties ar elkoņa kruķiem 3 punktu atbalsta gaitā, jo operēto kāju sākumā slogot nedrīkst. Kā arī operētā potīte jātur ortozē, lai tajā nenotiktu kustības pirmās trīs nedēļas, pēc tam tiek izņemtas šuves, ortozi vairs nevajag lietot un var sākt strādāt pie aktīvā un pasīvā kustību apjoma atjaunošanas. Tālākā rehabilitācija ir atkarīga no operācijas rezultātiem, pacienta simtomiem un vajadzībām.
…
