Filosofijas/ētikas eksāmena konspekts

1. Filozofijas kā priekšmeta raksturojums.
Sengrieķu valodas vārds ‘philosophia’ ir saliktenis no:
philia – draudzība, mīlestība u.c.
sophia – gudrība, prasme u.c.
Filozofija nodarbojas ar jautājumiem, par kuriem mēs joprojām esam neziņā –
kā uz tiem atbildēt. Runa nav par jautājumiem, uz kuriem mēs nezinām atbildes. Runa ir par tādiem jautājumiem, kur mums nav skaidrības par to, kādā veidā uz tiem būtu jāatbild.
Viena no filozofijas definīcijām: Filozofija ir to vispārīgāko un abstraktāko pasaules raksturojumu un kategoriju izpēte, kuras mēs lietojam, domājot par pasauli: apziņa, matērija, prāts, pierādījums, patiesība utt. Filozofijā jēdzieni, ar kuriem mēs aprakstām pasauli, paši kļūst par pētījuma priekšmetu. (Oxford Dictionary of Philosophy. Simon Blackburn. Oxford University Press, 1996.)
Filozofiju raksturo:
(1) Refleksija – mūsu lietoto jēdzienu analīze.
(2) Loģiska argumentācija.

2. Epistemoloģijas problemātikas vispārējs raksturojums.
Filozofijas nozare, kas pēta realitātes problēmas, izpratnes procesa likumsakarības, jautājumus par izziņu. Tā ir izziņas teorija Nodarbojas ar zināšanu jēdziena analizēšanu un analīzi par zināšanu robežām. Meklējumi pēc drošticamības. Apziņas teorija – filozofijas nozare, kas aplūko zināšanu dabu un cenšas noskaidrot cilvēka izpratnes robežas.
Epistemoloģija jeb zināšanu teorija ir filozofijas joma, kas nodarbojas ar šādiem jautājumiem:
◦Kā definēt zināšanas jēdzienu jeb ko nozīmē ‘’zināt’’?
◦Kāds ir mūsu zināšanas robežas?
◦Kāda ir prāta un pieredzes loma zināšanu iegūšanā?
◦Vai mūsu zināšanas ir drošas?
◦Vai ir iespējams universāls skepticisms?

3. Skepticisms. Tā raksturojums.
Filozofiskais skepticisms (no sengr. “skeptomai” – pētīt, meklēt) – uzskats, ka zināšanas iegūt nav iespējams.
Skeptiķi apšauba mūsu spēju iegūt drošas zināšanas.
Vai mēs varam būt droši, ka sajūtas mums sniedz patiesas liecības par ārpasauli?
Vai ir pamats no vēsturiskām liecībām izsecināt vēsturiskus notikumu?
Universāls skepticisms – uzskats, ka nav tādas jomas, kurās mēs varam kaut ko zināt.
Lokāls skepticisms – uzskats, ka dažās jomās mēs varam kaut ko zināt (piemēram,
dabaszinātnēs), bet ir jomas, kurās zināšanas nav sasniedzamas (piemēram, ētikā).
Skeptiķi nevar apšaubīt loģiku un atmiņu (minimālā nozīmē).

4. Iebildumi pret skepticismu.
Iebildumi pret universālu skepticismu ir: universālais skepticisms apšauba visu, tātad arī cogito ergo sum (domāju tātad esmu), bet kā mēs varam apšaubīt to, ka mēs domājam, ja, lai kaut ko apšaubītu , mums ir jādomā.

5. Racionālisms. Dekarta šaubu metode un tās nolūks.
Racionālisms ir uzskats, ka prāts iepretim, piemēram, sajūtām, dievišķai atklāsmei vai institucionālai autoritātei spēlē nozīmīgu lomu mēģinājumos iegūt zināšanas. Izšķir divu veidu racionālismu – mēreno un stingro.
Saskaņā ar mērenu racionālisma versiju prāts ir galvenais zināšanu avots racionālajās zinātnēs.
Stingrā racionālisma versija –izmantot prātu nozīmē iegūt paševidentas patiesības vai deducēt (t.i., atvedināt) no tām papildu secinājumus. Zināšanām šajā gadījumā ir jābūt pilnīgi neapšaubāmām. Prāts ir atsevišķa zināšanu gūšanas spēja iepretim maņu orgāniem.
Dekarta ‘’šaubu metode’’. Dekarts nolemj, ka lai atrastu zinātnēs ko tādu, kas ir stabils un paliekošs, viņam ir jāatmet visi ierastie uzskati un jāsāk no pašiem pamatiem, jo viņš ir noskaidrojis, ka sajūtas mūs maldina un nav prātīgi uzticēties tam, kas mūs ir maldinājis. Dekarta mērķis nav parādīt, ka mēs zinām vienu vai otru lietu, bet gan parādīt, ka mēs varam iegūt noteikta veida zināšanas vispār, piemēram, zināšanas par no mums neatkarīgi eksistējošu pasauli.
‘’Šaubu metodes’’ nolūks –apšaubīt jebko, par ko mums nav 'skaidras un noteiktas idejas' izdalot no mūsu pārliecību kopuma drošticamo, atrast zināšanu fundamentu.
Dekarta šaubīšanās ir metodiska un teorētiska.
…