Senās Indijas filozofija.
Indijas reliģiski filozofiskai domai ir ļoti senas saknes. Tās izcelsmi ierasts saistīt ar otrā gadu tūkstoša vidu pr. Kr., kad vairāku gadsimtu garumā mūsdienu Pakistānas un Indijas ziemeļdaļas teritorijā vilnis pēc viļņa ienāk tā saucamās āriešu ciltis. Atnācēju āriešu garīgā pasaule savu pilnīgāko izpausmi gūst vēdās – tekstos, kuriem indieši piešķir svēto rakstu nozīmi. Pēc viņu pārliecības, tās radušās no dievu elpas un tajās izteikta mūžīga, nemainīga gudrība. Ir 4 vēdas: Rigvēda, Samavēda, Jadžurvēda un Atharvavēda. Grandiozā vēdiskā kompleksa centru iezīmē Rigvēdas 1028 dziedājumi, ap kuriem grupējas pārējās 3 vēdas. Samavēda lielākoties sastāv no tekstiem, kas aizgūti no Rigvēdas un norādēm, kā tos skandēt. Jadžurvēda apraksta vēdiskā rituāla dataļas. Atharvavēda būtībā ir buramvārdu un maģisku formulu krājums. Rigvēda sniedz visai spilgtas liecības par senindiešu pasaules skatījuma īpatnībām pārejas periodā no mitoloģiskās un reliģisko un filozofisko cilvēka un pasaules interpretāciju. Rigvēdā ir runa par vairākām dievu grupām – debesu, zemes un gaisa telpas dieviem. Svarīgākā sfēra senā indiešu skatījumā ir gaisa telpa. To pārstāv Vāju – vēja dievs, Rūdra – negaisa dievs un Indra – pats varenākais dievs vēdiskajā panteonā – zibens, pērkons, ārdoša stihija.
Upinašadu filozofija tiecas rast atbildi uz jautājumu, kas ir cilvēka “Es” un kā tas saistīts ar kosmisko pirmsākumu. Nemainīgo cilvēka kodolu, kas izteic viņa “Es” būtību, upinašadas apzīmē ar vārdu “Ātmans”. Cilvēka individuālais “Es” it kā izšķīst pasaules bezpersoniskajā dzīvīgumā – Brahmanā. Atziņa par Atmana- Brahmana vienību veido upinašadu filozofijas kodolu. Viss ir Brahmans, un šī atziņa nepieļauj pasaules izpratnes duālismu. Vārds Brahmans veidojies no saknes brih, kas nozīmē augt. Upinišadu skatījumā pasaule – Brahmans – savā daudzveidībā netiek radīta, tā izaug, tā absolūtas dievišķās spontanitātes rezultāts. Kaut arī viss pasaulē ir Brahmans, cilvēks lietās un parādībās sliecas saskatīt patstāvīgas būtības. Šāda attieksme pret pasauli atklāj īpašu apziņas stāvokli – maiju. Pati par sevi redzamā pasaule nav un nevar būt maija, jo viss ir Brahmans. Maija ir cilvēka attieksme pret pasauli, viņa maldi un ilūzijas. Upinašadās svarīga nozīme ir mācībai per dvēseļu atdzimšanu. Tas, kur iemiesojas dvēsele, atkarīgs no cilvēka domām un darbības iepriekšējā dzīvē, t.i., viņa pārtapšanu nosaka karmas likums. Ja cilvēks nespēj rast ceļu uz Brahmanu, pārtapšanas ritums jeb sansara var turpināties bezgalīgi.
Budisms – reliģiski filozofiska mācība. Tā ir pirmā pasaules reliģija, t.i., reliģija, kas tiecas pārvarēt nacionālās un valstiskās robežas, uzrunājot jebkuru cilvēku neatkarīgi no viņa mantiskā stāvokļa, tautības vai piederības kādai sociālajai grupai. Tā aptver visas cilvēciskās esamības jomas, iekrāso pasaules redzējumu un nosaka dzīvesveidu, sākot no zemes apstrādes līdz tiesiskajai domāšanai, poēzijai un mākslai. Brahmanismā galvenā uzmanība tiek veltīta kosmiskajam ritumam, universālai pasaules kārtībai, kurā sava vieta ierādīta arī cilvēkam. Cilvēka problēma tiek atrisināta vispārējā veidā, nepievēršot īpašu uzmanību atsevišķa indivīda rūpēm un raizēm, viņa jūtām un pārdzīvojumiem.…
