1. I. Kanta dzīve un darbība. Galvenie darbi.
Interesantu biogrāfiju par Kantu būtu grūti uzrakstīt, jo tā nav diezko krāšņa. Butībā Kanta dzīvi izsaka pretstati:
pretstati starp vienmuļo dzīvi un garīgās sistēmas niansēto raksturu
personiskās dzīves vienkāršību un mēģinājumu izskaidrot cilvēka esamības noslēpumu ar universālu cilvēku domāšanas un rīcības likumu palīdzību
starp ikdienas dzīves nesatricināmību un radikālo pavērsienu domāšanā.
Dzimis 1724. gada 22. Aprīlī viens no 9 vienkārša seglinieka (Johans Georgs) bērniem. Jau kopš bērnības vāja veselība. (Ģimenē uzauga 3 māsas & vel brālis, ar māsām nezkāpēc nesarunājās 25 gadus, lai gan viņas dzīvoja netālu, jaunākais brālis apmeklēja Kanta lekcijas, bet pēc studijām aizbrauca uz LV & neatgriezās). Liela ietekme bijusi viņa mātei, kuru Kants ļoti cienījis. Viņa (Regīna Doroteja) bijusi neizglītota vācu sieviete, kurai , kā norāda laikabiedri, piemitusi “iedzimta gudrība”. Ģimene nav bijusi bagāta.
Visu mūžu pavadījis vienā pilsētā – Kēnigsbērgā. Beidzis Kēnigsbergas universitāti un vairākus gadus strādājis par mājskolotāju un vēlāk par privātdocentu šajā universitātē, tomēr bez pastāvīga atalgojuma. Sāk strādāt par Kēnigsbergas pils bibliotekāra palīgu, lai piepelnītos. Vēlāk kļūst par K-bergas universitātes metafizikas un loģikas profesoru (sava katedra). 18 gs beigās Kantu jau zin visā Eiropā. Līdz ar slavu nāk darba piedāvājumi. Interesants fakts, ka Kantu aicina ieņemt profesora vietu Jelgavas akadēmijā, tomēr Kants to noraidīja. Kants bijis vientuļš – viņam nav bijuši draugi. Nav arī bijis precējies (lai gan jaunībā 2 reizes mēģinājis). Kants bijis ļoti punktuāls – strikts dienas režīms.
Kanta filosofisko uzskatu attīstību var iedalīt 2 periodos:
1.līdz 70.gadu sākumam – Kants mēģina risināt filozofiskas problēmas: jaut par esamību, dabas filozofijas, reliģijas filozofijas, ētikas, loģikas jaut, pamatojoties uz pārliecību, ka filozofiju iespējams izstrādāt un pamatot kā teorētisku spekulatīvu zinātni, t.i. nepievēršoties pieredzes datiem
2.no 70.gadu sākuma – Kants mēģina stingri nodalīt parādības no lietām, kādas tās pastāv pašas par sevi, no “lietām par sevi”; šīs pēdējās, Kantaprāt, nevar būt dotas pieredzē. Kants mēģināja pierādīt, ka lietas pašas par sevi ir neizzināmas, ka mēs izzinām tikai “parādības” jeb to veidu, kā šīs “lietas par sevi” iedarbojas uz mums. Šajā periodā Kants pētīja dažādu izziņas funkciju sastāvu, izcelšanos un robežas. Šajā periodā izveidotā mācība – agnosticisma mācība, ko pats Kants nosauca par “prāta kritiku”.…
