2.Dzīves un evolūcijas tēmas A. Bergsona filosofijā.
Ne jēdzieni, ne intelektuālā intuīcija neatklāj patieso realitāti, tāpēc Bergsons par savas filozofijas pamatuzdevumu izvirza mērķi "iedibināt saistību starp metafiziku un pieredzi; iesaistot zināmi un apziņu, izkopjot intuīcijas spēju, izveidot filozofiju, kas spētu pamatot ne tikai vispārējās teorijas, bet arī atsevišķu faktu konkrēto skaidrojumu". Bergsons mēģināja savā filozofijā pārvarēt pieaugošo atsvešināšanos starp zinātni, filozofiju un literatūru un apvienot tās "radošās evolūcijas" koncepcijā, kurā tām būtu atrasta atbilstoša vieta. Bergsons piederēja pie tiem, kuri mēģināja atbildēt uz jautājumu par filozofijas jaunajiem uzdevumiem.1
Pašu pastāvēšana cilvēkam ir zināma vislabāk, jo to mēs apjēdzam iekšēji un dziļi, atšķirībā no priekšstatiem par ārējiem priekšmetiem, kuri ir vispārēji. Cilvēks apzinās savu stāvokļu maiņu, gan arī to, ka nemitīgi mainās. Katra šāda izmainīta stāvokļa tvērums cilvēkam ir kaut kas vesels un vienots, arī nemainīgs paša stāvokļa ietvaros, bet pāreja šādu veselu stāvokļu secīga maiņa. Ilgstamība saistās ar šādu stāvokļu maiņu, kur atmiņa atgriež no pagātnes tagadnē kaut ko. Cilvēkam ir ērtāk nepievērst uzmanību šādām izmaiņām līdz tas piešķir ķermenim jaunu stāvokli. Izmaiņa jau ir pat šis stāvoklis, kurš paliekot tas pats, ir mainīgs, jo izmainās paša stāvokļa saturs, nevis ietvars. Ilgstamība notiek stāvokļiem nomainot vienam otru, nemitīgi un bezgalīgi ilgi. Cilvēka uzmanība fiksē dzīvi kā ilgstamību caur stāvokļu secīgo nomaiņu, tādejādi dzīvi var sadalīt aktu virknēs. Nepārtrauktība mūsu apziņā ievieš psiholoģisko stāvokļu izmaiņas, kurām piemīt mākslīgs raksturs un tās attiecas uz uzmanības savirknētajiem stāvokļiem. Ja dzīvi veidotu atsevišķu stāvokļu savirknējums bezkaislīgā tvērumā, tad nepastāvētu ilgstamība, nebūtu nemitīgi ilgstošā „es”. Ja stāvokļi nemainītos, tad eksistētu vienīgi mūžīgā tagadne, un nenotiktu evolūcija.…