Filosofijas terminu skaidrojumi

Absolūts – pilnīgais, ne no kā neatkarīgais un nemainīgais, bezgalīgais un mūžīgais Abstrakcija - Abstrakts jēdziens vai teorētisks vispārinājums, kas radies abstrahēšanās rezultātā. Absurds – neprātīgs, bezjēdzīgs, pretrunā ar sevi/izteikums kam nav jēgas. Adekvāts - savam uzdevumam precīzi atbilstošs. Animisms – seno tautu priekšstats, ka dabā visam ir dvēsele, ka pat nedzīvas lietas spēj just un domāt. Antropoloģija – nozare, kas cenšas izzināt cilvēkus, lai saprastu to uzvedību gan kā sociālās vides produktu, gan kā būtnes, kas pašas rada savas personiskās vērtības. Apoloģija - neobjektīva (kādu uzskatu, mācības, kustības) aizstāvēšana, pārmērīga slavināšana. Arhetips – pirmtēls, ideja vēlīnajā sengrieķu filozofijā. Atribūts – būtiska, neatņemama (substanciāla) īpašība, bez kuras attiecīgā lieta nav iespējama. Ateisms – uzskatu sistēma vai teorija, kas noliedz dieva esamību. Askētisms - juteklisko tieksmju pārvarēšana un atteikšanās no dzīves labumiem, lai sasniegtu kādu reliģisku vai tikumisku ideālu. Budisms - reliģija, kas radusies Indijā 6 -5 gadsimtā p. m. ē. un izplatījusies daudzās Āzijas valstīs. Daoims - ķīniešu klasiskās filozofijas virziens, mācība par dao; radās 4.-3. gadsimtā p. m. ē., aicināja sekot dabai, pauda uzskatu, ka visas lietas rodas un mainās dabiskā ceļā (dao).