A-G
1. Absolūts – pilnīgais, ne no kā neatkarīgais un nemainīgais, bezgalīgais un mūžīgais.
2. Absurds – neprātīgs, bezjēdzīgs, pretrunā ar sevi/izteikums kam nav jēgas.
3. Aksioloģija – vērtību teorija, filozofiska mācība par vispār nozīmīgiem principiem, kas nosaka cilvēka darbības virzību un viņa rīcības motivāciju.
4. Akcidence – lietas vai procesa pārejoša, nebūtiska, gadījuma rakstura īpašība; substancionālā un būtiskā.
5. Analoģija- atbilstīb, līdzība, slēdziena forma, kurā pēc priekšmetu vienu pazīmju līdzības secina, ka līdzīgas ir arī citas pazīmes
6. Antinomija – divu loģiski pamatotu spriedumu, kas attiecas uz vienu un to pašu objektu, pretrunība.
7. Aporija – sengrieķu filozofijas jēdziens; raksturo grūti risināmus jautājumus, kurus rada dialektiskās pretrunas esamības lietās un parādībās vai jēdzienos par tām.
8. Aposteriors – uz pieredzes balstītās zināšanas.
9. Apriors – pirms un ārpus pieredzes eksistējošās zināšanas.
10. Arhetips – pirmtēls, ideja vēlīnajā sengrieķu filozofijā.
11. Atspoguļošana – sistēmu spēja atveidot citu sistēmu īpatnības.
12. Brīvība – cilvēka vai sociālas grupas iespēja radoši darboties atbilstoši savam interesēm un mērķiem.
13. Būtība – ir lietu un procesu iekšējas, noturīgas, sākotnēji reizēm pat grūti konstatējamas noteiksmes vai īpašības, ar kurām katrs priekšmets un process attaisno savu pastāvēšanu.
14. Daba – mūs ietverošā nedzīvā un dzīvā pasaule visā savā izpausmju daudzveidībā; cilvēka, sociālo grupu un sabiedrības kopuma eksistences un funkcionēšanas dabiskā vide.
15. Determinisms – filozofiska koncepcija par visu dabisko, sociālo un garīgo procesu nosacītību.
16. Dvēsele – cilvēka garīga pasaule, kuru veido cilvēka psihes bezapziņas un tās augstākās izpausmes – apziņas elementi.
…
