Filosofijas kursa kopsavilkums

Bet, atklāti sakot, es uzskatu, ka Pirrona teorijai nav ne vainas, vienīgi ja tā tiek izskatīta filosofisko pārdomu un sevis meklēšanas kontekstā. To nekādā gadījumā nedrīkst uztvert burtiski - kā “lietošanas instrukciju laimes meklēšanā”, jo kā mēs atceramies filosofija ir ļoti trausla matērija, kurā nav atrodamas precīzas rekomendācijas dzīves uzlabošanai. Bez šaubām Pirrona pārdomas par laimi ir unikālas un tām piemīt nenovērtējama vēsturiskā vērtība, bet te atkal jāatceras par to, ka katrs cilvēks ir dziļi individuāls, un tas, kas vienam varētu likties labi, citam nemaz nepatiktu. Tāpēc pat visizcilāko filozofu domas nedrīkst būt uzskatītas par piemēru atkārtošanai – galu galā gudri cilvēki mācās uz citu cilvēku kļūdām, bet tas nenozīmē to, ka viņiem būtu jāatdarina veiksmīgu un slavenu cilvēku uzvedības modelis; katram no mums taču ir sava dzīve, kuru nevajadzētu palaist garām, dzenoties pēc miglainām trofejām.
Nesen manu uzmanību piesaistīja kāda filozofa izteiciens: „Ir divas lietas, kuras nevar piedot – bērnu meli un pieaugušo atklātība”. No sākuma man likās, ka šajā frāzē nav nekādas loģikas, bet jo vairāk es par to domāju, iedziļinoties pašā būtībā, jo vairāk jēgas saskatīju. Runājot par bērnu meliem – tā tik tiešām ir nepiedodama lieta, jo tiek uzskatīts, ka, ja bērns reiz uzsācis melošanas maratonu, viņš ieslīgs tajā līdz pat mūža beigām, kļustot par patoloģisko meli; te itkā viss vairāk vai mazāk skaidrs. Bet kā lai saprot to, ka pieaugušo atklātība arī ir nepiedodama?
…