Definīcijas – Atsevišķais, sevišķais, vispārīgais ir filozofijas kategorijas, kas izteic dažādus objektīvus pasaules sakarus, kā arī šo sakaru izzināšanas pakāpes. Šīs kategorijas, tāpat kā citas, veidojas praktiskās darbības un izziņas attīstības gaitā. Īstenības objektiem piemīt savdabīgums, un tāpēc tie atšķiras cits no cita. Tāpēc katru objektu uztver kā kaut ko Atsevišķu. Tomēr jau elementāra prakse atklāj šajos objektos iezīmes, kas atkārtojas. Izrādās, ka Atsevišķajam piemīt arī kopīgas iezīmes. Kopīgās iezīmes un īpašības piemīt vai nu tikai šaurām objekta grupām, un tad tās parādās Sevišķas vai arī visiem priekšmetiem un parādībām, un tad tās ir vispārīgais.
Atsevišķais un vispārīgais. Ar atsevišķo filozofijā saprot individuālo, neatkārtojamo, ar ko viena būtne, priekšmets, process atšķiras no otra. Vispārīgais savukārt izsaka tās kopējās pazīmes, kas piemīt vairākiem, daudziem, ļoti daudziem un pat visiem esamības veidojumiem.
Atsevišķais, sevišķais un vispārīgais ir nešķirami, saistīti un vienoti, to atšķirība ir relatīva, tie savstarpēji pāriet cits citā. Uzdevums zinātniski atrisināt jautājumu par attiecību starp Vispārīgo apziņā, tā analogu īstenībā un objektu atsevišķām īpašībām izraisījis lielas grūtības filozofijas vēsturē. Vēsturiski visagrāk izveidojās naivi uzskatāmais priekšstats par Vispārīgo kā par kaut ko līdzīgu, kas atkārtojas. Te vēl netiek izvirzīts jautājums par šās līdzības cēloni, avotu, svarīgais jautājums Vispārīgā dabu, par to, vai tas atspoguļo objektīvās pasaules reāli pastāvošas īpašības, vai arī sakņojas vispārinošās apziņas spējā vai kāda garīga absolūta īpašībās.
Sengrieķu materiālisti aizstāvēja pirmo priekšstatu par Vispārīgā būtību. Tā, piemēram, Taless par visu lietu pamatu, šo lietu Vispārīgam uzskata ūdeni, Hēraklits – uguni, Dēmokrits – atomus. Vispārīgo kā objektīvo saprot arī vairākums senatnes ideālistu, taču viņi Vispārīgo jau atrauj no materiālās īstenības un pārvērš par īpašu būtību pasauli. Platona ideālistisko mācību par Vispārīgo kritizēja Aristotelis, taču pats viņš nespēja atrisināt šo problēmu. Viņš neatzīst Vispārīgo par īpašo būtību, kas izolēta no Atsevišķā. Pēc viņa ieskata Vispārīgais vispirms ir cilvēka prāta abstrakcijas. Bet viņš negrib atzīt tās tikai pār domātām būtībām, jo tas nozīmētu to objektivitātes noliegšanu. Tāpēc viņš aplūko Vispārīgo gan kā atsevišķu objektu būtību, gan kā mērķi, kura dēļ pastāv šie atsevišķie objekti. Te viņš faktiski tuvojas tam, kā Vispārīgo saprot Platons. Tādejādi, kaut gan Aristotelis šo problēmu neatrisināja, viņš to skaidri izteica, un tāpēc viņa mācība kļuva par bāzi nominālisma un reālisma strīdiem. Te Aristoteļa mācības pretrunīgās tēzes pārvērtās par filozofijas skolu pretstatu. Jauno laiku empīriskā zinātne, kas attīstījās cīņā pret teoloģijas abstrakto sholastiku, radīja protestu pret Vispārīgā teoloģisko izpratni. Šāda veida Vispārīgais atkal tiek noliegts. Izteicot tādas noskaņas, Loks saprot Vispārīgo tikai kā parādību līdzības abstraktu, vārdos izpaustu izteiksmi, noliedzot jebkādu Vispārīgā realitāti.
…
