Filosofijas būtība

Filosofijas vēsturē pastāv daudz dažādu virzienu. Nevienu no tiem nevar uzskatīt par vienīgi pareizo, jo filosofiskās mācības principā nav vērtējamas kā pareizas vai aplamas. Filosofija pastāv kā dažādu laikmetu paradigmu, noskaņojumu, vērtīborientāciju, dzīves stilu izteicēja un radoša pārveidotāja. Uzskata, ka filosofija nodarbojas ar to jautājumu loku, kuri atrodas starp reliģiju un zinātni. M. Heidegers iekļauj teoloģiju pozitīvo zinātņu skaitā, bet filosofijā saskata tādu nodarbi, kurā risinās pārdomas par dziļākajiem dzīves pasaules horizontiem, uz kuriem balstās zinātnes un pasaules izpratne kopumā.
Filosofijas vēsturi klasificē saskaņā ar piederību dažādiem kultūras laikmetiem: antīkā, viduslaiku, Renesances, Jaunlaiku, Apgaismības, klasiskā, mūsdienu filosofija. Cits dalījums ir Austrumu un Rietumu tipa filosofijā. Filosofiskajās mācībās parādās autora psiholoģiskās ievirzes un domāšanas specifika.
Eiropas filosofijas vēsturē iezīmējas būtiskas atšķirības starp klasisko un postklasisko jeb mūsdienu filosofiju. Klasisko filosofiju raksturo pievēršanās prātam, izziņai, pašapziņai, sistēmu radīšanai, absolūtam. Postklasiskā filosofija priekšroku dod dzīvei, eksistencei, cilvēciskajai pasaulei, bezapziņai, subjekta un obkejta pretstata atcelšanai, relatīvismam, plurālismam un absolūta apšaubīšanai.…