Filozofijas virzieni, stili un pamatjautājumi.
Filozofijas vēsturē pastāv daudz dažādu virzienu. Nevienu no tiem nevar uzskatīt par vienīgi pareizo, jo filozofijas mācības principā nav vērtējamas kā pareizas vai aplamas.
Filozofijas vēsturē pastāv dažādas versijas par to, kā klasificēt filozofijas virzienus. Filozofijas vēsturi iedala vairākos periodos:
• Antīkā filozofija, (7.gs.p.m.ē.- 476.g.p.m.ē.) Sokrats, Platons, Aristotelis,
• Viduslaiku filozofija, (5.- 15.gs.m.ē.) Sv.Akvīnas Toms, Sv.Aurēlijs Augustīns,
• Renesanses laikmeta filozofija, (15.- 16.gs.m.ē.) Lorenco Valla, Nikolo Makjavelli,
• Vācu klasiskā filozofija, (17.- 18.gs.m.ē.) Kants, Hēgelis,
• Jaunlaiku filozofija, (17.- 19.gs.m.ē.) Dekarts, Bēkons
• Mūsdienu jeb postklasiskā filozofija, Nīče.
Filozofiskās domāšanas ievirzes atšķiras arī globālā mērogā. To raksturo Rietumu un Austrumu kultūru atšķirības.
Filozofijā pastāv 2 virzieni:
• Ideālisms- virziens, kas aktīvo, radošo lomu pasaulē piedēvē garīgam pirmsākumam. Ideālisti uzskata, ka pasaule nav izzināma,
• Materiālisms- izzinošo apziņu nosaka dabas un sociālā realitāte. Mūsdienā tas nav ievērojams virziens.
Daudzi filozofijas virzieni, piemēram, pozitīvisms, pragmatisms, eksistenciālisms, iziet ārpus materiālisma un ideālisma ietvariem
Filozofijā valda divu veidu rakstības stili:
• Akadēmiski stingra, izsvērta, argumentēta, jēdzieniski precīza maniere (Hēgelis),
• Rotaļīgi viegla, metaforiska, nesistemātiska, poētiska maniere (Nīče).
Filozofija ir tikusi rakstīta arī dzejā, kā esejas, kā sacerējumi, kā ģeometriski traktāti un kā literāri romāni.
Mūsdienu filozofijā samazinās to pamatjēdzienu loma, kuri bija populāri klasiskajā filozofijā. Priekšplānā iznāk tādi koncepti kā: situācija, struktūra, jēga, nozīme, vērtība, bezapziņa, vara, valoda, ķermeniskums, valodiskums, vēsturiskums, subjektivitāte, pārdzīvojums u.c..
…
