Pirmais filosofijas etaps ir Seno laiku filosofija 7.gs.p.m.e. – 5.gs.p.m.e.
Ar apzīmējumu antīkā filozofija mūsu dienās saprot filozofu mācības, kas veidojušās Senajā Grieķijā un sengrieķu izglītības areālā, kā arī Senajā Romā antīkās kultūras ietvaros- laikā aptuveni no 7.- 6. gs. p. m. ē. līdz apmēram 5. gs. m. ē.
Antikā filosofija sastāv no sengriķu folosofijas un senāš Romas filosofijas.
Antīkās filozofijas sacerējumi gan tematikas ziņā, gan arī iztirzāto problēmu ziņā nav šķirami no antīkās literatūras un mitoloģijas, no vēstures un dabaszinātnes – plašākā nozīmē – no sabiedrības saimnieciskās un sabiedriskās dzīves, kā arī no dzīvesveida kopumā.
Filozofijā vēlas pasauli skaidrot , meklējot skaidrojumam pamatojumu. Tā ir pasaules apguve, balstoties uz loģisku un jēdzienisku domāšanu.
Pašos pamatos grieķu pasaules uztvere bija materiāliska. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka grieķu ideāli vislabāk iemiesoti arhitektūras un tēlniecības pieminekļos. Ja cilvēks dziļi ieskatās sevī, tad viņš tur var atrast visas dzīves un pasaules pamatlikumus. Tāpēc tas, kas pazīst sevi, pazīst arī pasauli un dzīvi. Un otrādi nepazīstot pasauli, nevar pazīt arī sevi, jo cilvēks ir pasaulē un pasaule ir cilvēka.
Senie romieši bija vairāk praktiķi, nevis teorētiķi. To attīstība ir cauri gadu simteņiem vīta kopā ar Grieķiju un tās kultūru. Ļoti daudzas lietas tika aizgūtas no grieķiem un citām tautām, tomēr, lai arī nedaudz, bet tomēr romiešiem bija arī pašiem savi izgudrojumi un arī savi uzskati.
Pie seno laiku filosofijas piesakita vael Senās Indijas reliģiski filosofiska doma un senās Ķīnas filosofiju.Indijas civilizācija savas gudrības meklējumos ir pilnīgi preteji Sengriķu kultūrai.Vini cenšas visu paskaidrot. Ka izsaka K.G. Jungs indieši nevis domā, bet vēro domu.No vienas puses šīs folosofam ir taisnība.Austrumu kultūras domāšana ir saistīta ar dabu , intuitīvo redzējum.Indijas filosofja ir tieši saistīta ar reliģiju makslu un literatūru.…
