Filozofija – philo – gudrība, sophia – mīlestība. Filozofija veidojas kā ceļš uz gudrību. Filozofija sākas ar jautājumiem, nevis ar atbildēm uz tiem. Filozofijas apguve prasa dziļi personisku skatījumu. Filozofija pastāv kā dialogs: pagātnes klasiķu teksti ir jāapgūst, par tiem domājot – piekrītot vai nepiekrītot.
Filozofija nodarbojas ar jautājumiem par esamību un neko. Taču nebūt ne viss esošais ietilpst tās interešu sfērā. Platons māca, ka jāatšķir esamība un šķitums. Filozofija tver nemainīgās un pastāvīgās būtības.
Uz jautājumu par filozofiju nevar atbildēt ar vienu teikumu, bet gan ar iedziļināšanos tās būtībā. Filozofijas tapšanai vajadzīga noskaņotība. Filozofiska domāšana norisinās tad, kad doma ir nonākusi noteiktā stāvoklī, kas atšķiras no ikdienas sadzīviskās domāšanas. Filozofiskā domāšana neaplūko īstenības faktus. Filozofiskā domāšana ir doma par domu. Lai realizētos doma, ir vajadzīgs sasprindzinājums. Māka iegūt šo sasprindzinājumu ir tas pats, kas māka nonākt domas stāvoklī. Šāda māka visu dzīvo būtņu vidū piemīt tikai cilvēkam un tikai izglītotam, galīgi trenētam un ieinteresētam cilvēkam. Dabiskā ceļā, bez piepūles, filozofiskās domas iegūt nav iespējams.
1.Raksturojiet filozofijas attīstības galvenos posmus.
Senās Indijas filosofija – (2. gada tūkstotis p.m.ē) Indijas filosofiskās domas attīstības vēsturē ievērojamu vietu ieņem sešas daršanas jeb sistēmas. Tās visas ir orgāniski saistītas ar brahmanismā un hinduismā valdošajām idejām. Šo sistēmu rašanās un darbības formas iezīmē centienus apzināties specifisku filosofisku interešu jomu atšķirībā no reliģiskās sfēras.
Nozīmīgu vietu Indijas filosofijā ieņem radniecīgās daršanas – njāja un vaišešika. Risinot visai Indijas kultūrai raksturīgas problēmas, njāja piedāvā netradicionālus līdzekļus, patiesības izziņā un ceļā uz atbrīvošanos – mokšu – svarīgu vietu atvēlot prāta darbībai. Tādēļ tā cenšas izstrādāt īpašas prāta darbības formas, kuru lietojums varētu cilvēku tuvināt patiesībai. Njāja izveido specifisku domāšanas noteikumu un priekšrakstu sistēmu, kuru mēdz devēt par “indiešu loģiku”.
Vaišešikas oriģinalitāte atklājas tās izstrādātajā mācībā par elementiem, kurā saskatāmas savdabīgas atomisma teorijas iezīmes (elementi – zeme, uguns, ūdens, gaiss)
Sānkhja – viss pasaulē ir pakļauts dabiskai attīstības gaitai, cilvēks tiecas uz garu, apziņu.
Joga – pieļauj kosmiskas būtības esamību.
Senās Ķīnas filosofija – (2. gada tūkstotis p.m.ē) cenšas iedziļināties lietu dabiskajās norisēs, aplūkot kustību, ritmu kā pasaulei iekšēji piemītošas esamības formas.
Viens no senākajiem Ķīnas filosofiskās domas pieminekļiem ir “Pārmaiņu grāmata” – teksts, kas saistīts ar senu zīlēšanas praksi. Tekstu veido 64 heksagrammas. Katra no tām izteic kādu Visuma uzbūves un attīstības principu.
Senās Ķīnas filosofijas izpratnē visa esošā avots ir Debesis jeb Neesamība, kas no sevis ļauj izaugt diviem pretējiem spēkiem – iņ un jan. To savstarpējā mijiedarbībā realizējas pasaules process.…