Sokrats bija uzskatāms par gudrības un patiesuma simbolu Eiropas kultūrā, par kuru tiek uzskatīts arī šobrīd. Viņš bija cilvēks, kurš atšķirībā no sofistiem par savu filosofisko darbību neprasītu samaksu. Sokrats bija filosofs, kurš meklēja patiesību. Tās meklējumi un dialogs viņam nav nodarbošanās, bet gan eksistences veids. Sokrata dzīve liecina par neparasti apdāvināta, filosofiski domājoša cilvēka dramatiskajām attiecībām ar ikdienu. Cilvēki tiecās būt līdzīgi viņam un savukārt viņš bija pielīdzināms ģēnijam – cilvēks, kurš ir spiests dzīvot parastā un eksistenciālā vidē, to nepieņemot un būt nepieņemtam, bet gan izturēt un neatteikties no saviem principiem. [2]
Pats svarīgākais ir tas, ka Sokrats bija cilvēks, kuru neinteresēja natūrfilosofu mācības, un par vissvarīgāko viņš uzskatīja cilvēka dvēseli – to iekšējo pasauli. Savu viedokli par Sokratu ir izteikuši vairāki filosofi sākot jau no Platona un Montēņa līdz Nīčem. Tomēr ļoti svarīgus vārdus ir teicis viņa skolnieks Ksenofons, ka Sokrats vienmēr ir virzījis savas sarunas uz jautājumiem, kas attiecās uz cilvēku. …