Senajā Indijā par filozofijas pirmsākumiem vēsta vēdas (zināšanas). To vecākā daļa sacerēta ap 1500g.p.m.ē. Vēdas ir apjomīgi, dzejiski raksti, kuros ietverti agrīno laiku mitoloģiskās un reliģiskās zināšanas.Sākumā tās bija domātas priesteriem, kulta vajadzībām. Vēdas sastāv no rigvēdas(slavas dziesmas), samavēdas (dziesmas), jadzurvēdas( upurēšanas vārdi) un atharvavēdas(buramvārdi), kam klāt pievienoti skaidrojumi.
Upanišadas filozofijā bija nozīmīgākās, ko vēlāk iedalīja mācībā par karmu un atkalatdzimšanu, domās par Ātmana( dvēsele, patība) un Brahmana(kosmiskā veseluma) vienotību, un meditācijas stāvoklī, šo esamības un apziņas vienotību varot pārdzīvot kā absolūtās svētlaimes avotu. Upanišadas nesatur viendabīgu filozofijas mācību, bet uzskatu daudzveidību. Upanišadās parādās uzskats, ka pasauli rada nevis dievi, bet tai ir viens pamatcēlonis - Brahmans.
Brahmans izprasts, kā bezpersonisks, sevī pašā balstīts, mierā esošs visas esamības sākotnējais pamats, kā pasaules būtība. …