Lai noskaidrotu, kas ir filosofija un kāds ir tās aptuvenais definējums šodien, var tikt uzdots jautājums par filosofijas sākumu. Karls Jaspers, kura vārds ir viens Atsaucoties uz Karlu Jaspersu, kura vārds ir viens no pazīstamākajiem 20. gs. filozofu vidū, piemēram, skata to no vēsturiskas tradīcijas, proti viņa sapratne par to ir ontoloģiska. Jaspers izvirza trīs filozofijas rašanās nosacījumus: izbrīns, šaubas un cilvēka pastāvēšanas pazaudēšanu. Tāpat kā Aristotelis, tā arī Jaspers akcentē izbrīna lomu. Izbrīns palīdz apzināties neziņu, palīdz iziet no dabiskā pašapmierinātības stāvokļa. Izbrīns rada cerību, ka var iegūt augstāko, slēptāko patiesību un rosina to meklēt. Nākamais spēcīgais filozofēšanas iemesls ir šaubas. Cilvēks var kādreiz apzināties visu to zināšanu nosacīto raksturu, kuras tam dotas caur sabiedrisko kopdzīvi. Viņš var apjaust, ka šīs normas un zināšanas nesniedz tādu ticamību, kas galīgi pārliecinātu saprātu. Tiklīdz ir apzināti zināmā nosacījumi un jūtamā zināmā nenosacītās robežas, tā cilvēka priekšā rodas dilemma – vai nu apstāties pie nolieguma, atzīt, ka nav nekā ticama, vai arī censties meklēt ticamo patstāvīgi. Piemēram, Dekarts tieši šaubu dēļ atrada šo ticamo savā cogito ergo sum. Metodiski kultivētas šaubas var kļūt par filozofiskās izziņas dzinēju. Tomēr cilvēks, kurš top pārsteigts un šaubās, neskatoties uz savu šaubu radikālo raksturu, var būt aizņemts tikai ar lietu un to attiecību pasauli, tajā pašā laikā aizmirstot savu eksistenciālo situāciju. Tikai pievēršot uzmanību pēdējam, pēc Jaspersa teorijas, cilvēks pilnībā saprot savu neaizsargātību un pazaudētību. Viņš saprot, ka ne uz ko dzīvē nevar paļauties. Dabas stihiju priekšā cilvēks ir bezpalīdzīgs, jo tā drošība, ko viņam ir izdevies iegūt ilgās civilizācijas attīstības rezultātā, būtībā ir tikai aizsardzības ilūzija. Cilvēks joprojām ir mirstīgs, no slimībām neaizsargāts, to apdraud dažādas briesmas un negadījumi tāpat kā, pieēram, pirms 1000 gadiem.…
