1.Antīka filozofija
Paši pirmie arhaiskās Grieķijas domātāji par filozofijas pamatuzdevumu uzskatīja dzīves jēgas meklēšanu. Sengrieķu filozofija laika gaitā izaug no mīta pasaules, veidojoties jaunām, nebijušām domāšanas un pasaules apguves formām.
Sofisti (gudrības skolotāji) – cilvēki, kuri sabiedrībā pa atlīdzību izglītoja un mācīja izveicīgi runāt. Sofisti izmaina interesi no dabas uz cilvēku. Uzmanības centrā – cilvēka dvēseles un izzinošās aktivitātes problēmas. Sofistikas mērķis ir nevis izzināt pasauli, bet ar viltīgu prātojumu palīdzību uzvarēt strīdā un gūt kādu labumu.
Atēnu Sokrāts tiek uzskatīts par autonomas filozofiskas ētikas dibinātāju. Viņa filozofijas centrā atrodas jautājums par labo un tikumu. Par savas dzīves uzdevumu Sokrāts uzskatīja cīņu ar neziņu. „Es zinu, ka es neko nezinu”. Vispārēju mācību nav iespējams formulēt. To iespējams vienīgi demonstrēt kā rīcību, dzīves mākslu.
Platons tiek dēvēts par ideālisma pamatlicēju. Ideja nevar ne ienākt, ne rasties prātā. Zināt senajiem grieķiem nozīmēja redzēt. Ideja – primārā esamība, lietas būtība. Miesa un dvēsele ir stingri nošķirtas viena no otras, bet dvēselei pienākas valdīt pār ķermeni. Platona svarīgākas atziņas rodamas mācībā par idejām un valsts teorijā. …