Viens no trastam analogiem tiesību institūtiem romāņu – ģermāņu tiesību saimes valstīs ir fiduciārais darījums, kā rezultātā veidojas tā saucamais fiduciārais īpašums. Jāatzīst, ka mūsdienu Latvijas Republikas civiltiesībās, pamatojoties uz pirmskara tiesību piemērošanas praksi, notiek visai strauja evolūcija saistībā ar fiduciāro īpašumu. Ja sākotnēji mūsu civiltiesību korifeja A.Grūtupa komentāros Civillikuma pantiem par īpašumu „fiduciārs darījums” vai „fiduciārs īpašums” pat netiks pieminēts, tad atkārtotajā izdevumā tiek izdalīts īpašs īpašuma paveids – fiduciārs īpašums. Pirmskara Latvijā fiduciārais darījums izveidojās un tika atzīts soli pa solim tiesību tālakveidošanās procesā Latvijas Senātā.
Jēdziens radās Romiešu tiesībās no vārds „Fiducia”, ar ko saprata vienošanos, - atsavinot ar emancipāciju vai cesiju pie prētora (in iure cessio), bet ne ar tradīciju – ar ko ieguvējs apsola atsavinātājam kaut ko darīt ar iegūto vai atdot to atpakaļ atsavinātājam. V.Sinaiskis pieļauj ,ka pati Fiducia izcelšanās vedama saskaņā ar mancipija likumu (lex mancipia), pēc kura viss, kas pie emancipācijas izteikt, bija saistošs; tomēr ne visu pēc šī likuma varēja izteikt. Fiducia nonāca dieves Fides aizsardzībā, tas ir, kļuva par sevišķu svinīgu blakus vienošanos pie emancipācijas un in iure cesijas. Seno romiešu izteiciens skan: „Fide, sed cui, vide !”
Latviešu konversācijas vārdnīcā ir dota sekojoša fiduciāra darījuma definīcija: „Par fiduciāriem darījumiem runā tad, kad puses cenšoties sasniegt zināmu praktisku mērķi un viena otrai uzticoties, izvēlas šī mērķa sasniegšanai tādus darījumus, kuru tiesiskās sekas iet tālāk par šo mērķi, tas ir , fiduciāri darījumi ir darījumi, kuru ārējā forma iet tālāk par darītāja gribu.” Profesors A.Loebers savā rakstā savulaik ir devis sekojošu fiduciāra darījuma definīciju: „Fiduciāru darījumu kodols pastāv iekš tam, ka viņi vērsti uz kādu juridisku formālu efektu, kas patiesi sniedzas tālāk par viņu saimniecisko nolūku.” Kā raksta nobeigumā konstatē profesors, tad „fiduciāri darījumi ir patiesi atzīti, un tos plaši piemēro mūsu saimnieciskajā dzīvē. Zinātnes un prakses uzdevums ir juridiski formulēt šos darījumus un nodibināt to juridisko raksturu, ierādot tiem attiecīgo vietu darījumu juridiskajā sistēmā, un, ar diferenciāldiagnozes palīdzību, atrast viņu izšķirošās pazīmes, salīdzinājumā ar citiem, radnieciskiem institūtiem. Savukārt Latvijas jurists J.Grīnbergs saskatīja daudz līdzību arī starp fiduciāriem darījumiem un reversu darījumiem konosamentu praksē.”
No cilvēktiesiskās apgrozības viedokļa, galvenā problēma saistībā ar fiduciārajiem darījumiem ir sekojošā: kas notiek, ja fiduciārs , pārkāpjot savstarpējo vienošanos, prettiesiski pārdod mantu trešajai personai ? Vai šādā gadījumā fiduciants var celt personisku prasību tikai pret fiduciāru, vai arī iespējama prasība in rem pret trešo personu ?
…
