Feodālās tiesības Rietumeiropā

Feodālisms Rietumeiropā pastāvēja apmēram 1000 gadu - visus viduslaikus un dažviet vēl ilgāk. Parasti tiek atzīmēti trīs posmi: agrais feodālisms, dižais un pēdējais atmirstošais. Atbilstīgi šiem attīstības posmiem veidojas un attīstās valsts, tiesības un morāle, ideoloģija, zinātne un māksla.
Rietumeiropas lielākās valstis bija Francija, Anglija un Ģermānija.
Franki – ģermāņu cilts, kas bija apmetusies uz dzīvi tagadējās Francijas ziemeļdaļā un noslēgusi ar romiešiem sadarbības līgumu par Romas valsts robežu aizsardzību pret citu ģermāņu jeb barbaru cilšu iebrukumiem. Francijas valsts nodibināta 843.gadā, bet Francijas nosaukumu karaliste ieguva tikai X un XI gadsimta mijā. IX-XI gs. Francija nebija vienota valsts, bet gan saskaldīta sīkās teritorijās – hercogistēs, grāfistēs un dažādos citos feodālos veidojumos. Formāli valsts galva bija karalis, bet viņa vara bija vāja, vienīgi savā teritorijā – domenē – viņš bija valdnieks. Feodālie senjori savos valdījumos bija gandrīz vai pilnīgi neatkarīgi. Monarha vara vājuma galvenais cēlonis bija tas, ka, piešķirdams feodu vai benefīciju kādam augstmanim, viņš līdz ar zemes piešķiršanu nodeva daļu no savas varas. Valdīja princips: jo lielāka zeme, jo lielāka vara.
Franku laikos izveidojusies feodālā sistēma turpināja attīstīties tālāk. Taču tās pamats palika negrozīts.
…