ZINĀTNE PAR PARĀDĪBĀM, APZIŅAS FAKTU APRAKSTĪŠANU UN ANALĪZI, LAIKU, CILVĒKA DZĪVES PASAULI.
Rodas Vācijā 20.gs. sākumā.
I. Kanta filozofijā fenomenoloģija ir fenomenālisms- viedoklis atziņas teorijā, kas māca, ka pieredzes un līdz ar to zinātnes un filozofijas priekšmets ir parādību pasaule, kam pamatā guļ neizzināmā „lietu sevī” pasaule jeb absolūtā realitāte. Cilvēks izzina nevis lietas, kādas tās pašas par sevi ir, bet kā tās parādās mūsu apziņai.
Fenomenoloģija ir vācu filozofa Edmunda Huserla (Gustavs Albrehts, 1859- 1938) iedibināts filozofijas virziens 20.gs sākumā, kas pēta jēdzienos tveramo satura būtību, un šī satura atklāšana nozīmē parādību būtības skatīšanu, jo parādība ir apziņas fakts un līdz ar to arī jēdziena saturs. Parādībai jeb fenomenam tiek piešķirts būtības statuss, parādība pati par sevi nav nekas vērā ņemams, tai ir sava esamība. Fenomeni nes sevī būtību. Fenomens sevi atklāj caur sevi pašu. Fenomenoloģijā pēta fenomenus tieši to esamības statusā, nevis kā atvasinājumus no būtības. Tam, ko dzird un pārdzīvo cilvēks, ir sava realitāte. Fenomenoloģija sāk ar saprašanu un tikai pēc tam seko kritika, jo ne vienmēr zināt nozīmē arī saprast.
Fenomenoloģija radās kā virziens ar pārliecību, ka filozofijai pirmām kārtām vajag pievērsties apziņas struktūrām un visiem tiem procesiem, kas mūsu galvās veido jēgas, kuras tālāk attiecīgi veido visu mūsu dzīvi.
Fenomenoloģija ir pavērsiens kultūras orientācijā plašā nozīmē, jo māca dziļāku un izprotošāku skatījumu uz pasauli. Tā māca mierīgu vērojumu, koncentrēšanos uz doto, nevis steidzīgu novēršanos no tā, lai izteiktu redukcionistiskus spriedumus.
Fenomenoloģijā runa nav par parādībām, kas atšķiras no būtībām tādā veidā, kā to izprata klasiskā filozofija, arī Hēgelis.
…
