Fašisma nosaukums ir atvasināts no itāliešu valodas vārda fascio (savienība), kas atbilda latīņu valodas vārdam fascis – rīkšu saišķis. Rīkšu saišķus ar tajos iespraustu āvu nesa romiešu liktori, tā bija Romas republikas konsulu varas zīme.
Joprojām nav vienprātības jautājumā par to , vai fašisms bija vienīgi Itālijai raksturīga vai arī starptautiska parādība. Virsroku guvuši otrā viedokļa piekritēji, kas jēdzienu “fašisms” parasti lieto divās pamatnozīmēs. Šaurākā nozīmē fašisms apzīmē Musolīni nodibināto kustību, tās ideoloģiju un viņa radīto varas sistēmu, kas pastāvēja Itālijā no 1922. gada līdz 1945. gadam. Plašākā nozīmē jēdzienu fašisms lieto, lai raksturotu visas itāliešu fašismam līdzīgās antidemokrātiskās, antiparlamentārās, ekspansionistiskās, antimarksistiskās, galēji nacionālistiskās kustības, kas balstās uz vadonības principu un orientējas uz politisku apvērsumu. Tās 20. un 30. gados radās gandrīz visās Eiropas valstīs. Jēdzienu “fašisms” attiecina arī uz atsevišķu šo kustību izveidotajiem vienpartiju diktatoriskajiem režīmiem [Inesis,12,13].
Fašisms izveidojās 20. gadsimta sākumā Itālijā, kur bijušais sociālists Benito Musolīni sāka vadīt salīdzinoši nelielu pusmilitāru organizāciju, kuras programmas pamatā bija nacionālisms, antiliberālisms un antisociālisms. Fransisko Franko vadītā Spānija un Antoniu Salazara pārvaldītā Portugāle ir vēl divi fašisma piemēri. Hitleriskā Vācija bieži tiek dēvēta par fašistisku, tomēr precīzāk to būtu dēvēt par nacistisku, ņemot vērā Ādolfa Hitlera vardarbīgo rasisma un antisemītisma politiku.
Fašisms ir protesta ideoloģija, kas sakņojas dažādās 19. gadsimta idejās, kuru izkārtošanu vienotā sistēmā pēc Pirmā pasaules kara lielā mērā sekmēja kara radītais posts un saimnieciskais sabrukums, kā arī neatrisinātās starptautiskās problēmas. Fašisma nostiprināšanos veicināja arī nestabilās demokrātijas vairākās Eiropas valstīs, mazo uzņēmēju bailes no industrializācijas un ražošanas koncentrācijas, kā arī 20. gadsimta 30. gadu saimnieciskā depresija.
Fašisms uzskatāms par idejisku protestu un alternatīvu tām politiskajām vērtībām un doktrīnām, kas valdīja Rietumu civilizācijā kopš Lielās franču revolūcijas. Tāpēc nepārsteidz fašisma piekritēju centieni radīt jauna tipa cilvēku, kuram rūp gods un pienākums pret savu valsti vai tautu un kurš ir gatavs ziedoties vispārības labā [Guntars, Jānis, 40].
Latvijas vēsturnieks M. Duhanovs par vadonības principa nostiprināšanos nacistiskajā kustībā (1989).
1921. gadā termins “fīrers” sāka parādīties nacistu dokumentos un presē, bet 1922. g. Beigās jau tika tiražēti plakāti ar Hitlera attēlu un parakstu “Mūsu fīrers Ādolfs Hitlers”. Spēcīgu impulsu fīrerisma principa nostiprināšanai deva Musolīni nākšana pie varas Itālijā 1922. g. 29. oktobrī. Jau 1. novembrī “Völkischer Beobachter” rakstīja: “Itālijā fašisma vadonis, pateicoties savai enerģijai un savu vienību gribai, kļuvis par valsts valdnieku.” Un vēl pēc divām dienām: “Tāds kāds ir Musolīni Itālijā, ir arī pie mums Bavārijā. Viņu sauc Ādolfs Hitlers.”[hrestomātija, 10]
…
