Konspekts
Eksaktās un dabaszinātnes
Anatomija, veselība, medicīna, higiēna
Farmakoloģijas eksāmena biļetes-
Farmakoloģijas eksāmena biļetes
Konspekts12 Anatomija, veselība, medicīna, higiēna, Ķīmija, Vēsture, kultūra
68. Tuberkulozes ķīmijterapija. Sifilisa terapijas līdzekļi. Pretlepras līdzekļi.
Sifilisa terapija. 1. specifiskie līdzekļi-a)nepārtrauktā jeb permanentā metode, kur slimnieku nepārtraukti ilgstoši ārstē ar specifiskiem līdzekļiem-antibiotiķi, bismuta, arsēna, dzīvsudraba, joda preperātiem, kas nodrošina bālo troponēmu elimināciju; Ar permanento metodi parasti ārstē primāro, sekundāro svaigo sifilisu. b) hroniski intermitējošā metode; 2. Nespecifiskie vispārstimulējošie līdzekļi, kur specifiskos līdzekļus dod kursa veidā. Pārtraukumos starp kursiem organisms atpūšas no medikamentozās traumas, vienlaicīgi pastiprinās organisma aizsargsistēmu darbība. Nespecifiskajā terapijā, lai pastiprinātu organisma pretestības spējas, lieto imūnstimulatorus (pirogenāls, vitamīni, laktoterapiju, autohematoterapiju, oksigoneterapiju, elektropireksiju u.c.). Pamatgrupa ir antibiotikas (benzilpenicilīna preperāti) gan īslaicīgas (benzilpenicilīnaNa un Ka sāls), gan ilgstošas darbības preperāti (benzilpenicilīna novokaīna sāls, bicilīns). Šīs grupas preperāti ir efektīvi visās stadijās, lieto kursu veidā, ilgums atkarīgs no sl-bas formas, stadijas. Ja nepanes benzilpenicilīnu nepanes, var lietot tratciklīnu, doksiciklīnu, eritromicīnu, levomicetīnu, cefalosporīnus. Vēl ārstēšana izmanto bismuta preperātus (bijohinols, bismoverols, pentabismols);
Tuberkulozes līdzekļus iedala: 1. Sintētiskie (izoniazīds, protionamīds, pirazīnamīds, etionamīds); Darbojas tikai uz uz tuberkulozes mikrobaktērijām. Pamatgrupas sintētiskie ir izoniazīds, pirazīnamīds, etambutols. Rezerves grupas sintētiskie ir protionamīds, ationamīds, tioacetazons, Na paraaminosalicilāts (PASS), bepasks. 2. Antibiotiskas (streptomicīns, rifampicīns, ciloserīns, kanamicīns); Plašs darbības spektrs. Pamatgrupas antibiotiķi ir rifampicīns, rifabutīns rifapentīns, streptomicīns. Rezerves grupas antibiotiķi ir cikloserīns, kanamicīns, kapreomicīns, florimicīns. Prettuberkulozes līdz. darbojas galvenokārt bakteriostatiski (tuberkulostatiski), daži noteiktās koncentrācijās arī baktericīdi (tuberkulocīdi). Visi pretuberkulozes līdzekļi (pēc pēdējā iedalījuma) ir iedalīti: 1. A grupa - visefektīvākie; 2.B grupa; 3. C grupa. Lepra jeb spitālība ir endēmiska hroniska vispārēja infekcijas sl-ba, kas bojā galvenokārt ādu, NS. Inkubācijas periods ir 3-10 gadi. Preperāti: dapsons, solasulfons, sulfoksons. Ārstēšana notiek ilgi, leprozorijos, rifampicīns, protionamīds, tioacetazons.
69. Mikrobu rezistence pret antibiotikām, cīņa ar to.
Mikrobu rezistence pret antibiotikām ir viena no pēdējo gadu nozīmīgākajām problēmām medicīnas aprūpes jomā, vai ir iespējams, ka pasaule atgriezīsies pirmsantibiotiku ērā. Vairāki speciālisti tāpat uzsver, ka antibiotiku rezistenci pastiprina apstāklis, ja antibiotikas netiek adekvāti lietotas – ja tās tiek lietotas tādu slimību ārstēšanā, kur var iztikt bez antibiotikām, ja tās tiek lietotas nepareizās devās. Turklāt nozīmīga problēma ir arī veterinārā medicīna. Ja ārsti tomēr cenšas nepārspīlēt ar antibiotiku izrakstīšanu, tad veterinārajā medicīnā diezgan bieži gan dzīvnieku ārstēšanai, gan arī dzīvnieku audzēšanai tiek izmantotas antibiotikas. Pēc tam šie produkti nonāk uz cilvēku galda un līdz ar to tikai vairo rezistences problēmu. Rokas būtu jāmazgā gan pirms saskares ar pacientu, gan pēc, gan arī pirms un pēc inventāra, medicīnas tenhnikas lietošanas. Tā ir sen zināma patiesība, kas būtu arvien jāiedzīvina ikdienas praksē slimnīcā.
70. Insulīns, tā fizioloģiskā nozīme. Insulīna preparātu lietošanas iespējas.
Hormons, kas veidojas īpašās aizkuņģa dziedzerašūnu grupās (aizkuņģa dziedzera saliņās). INSULĪNS ir polipeptīds, ko veido 51 aminoskābe. To izdevies sintezēt, taču ārstn-ā lieto no dzīvnieku aizkuņģa dziedzeriem ekstrahēto hormonu. INSULĪNS ir viens no svarīgākajiem ogļhidrātu maiņas regulētājiem faktoriem organismā; tas sekmē glikozes oksidāciju un glikogēna sintēzi audos. Padarot šūnas membrānu caurlaidīgāku, INSULĪNS atvieglo glikozes iekļūšanu šūnās, kur tā var tikt izmantota par enerģijas avotu dažādiem bioķīmiskiem procesiem vai ogļhidrātu rezervju radīšanai (glikogēna veidā) aknās un muskuļos. Bez tam INSULĪNS veicina olbv, un tauku sintēzi aknās. Ja INSULĪNS trūkst, glikoze neiekļūst šūnās un netiek izmantota, tās daudzums asinīs palielinās (rodas hiperglikēmija), un, sasniedzot noteiktu pakāpi, tā sāk izdalīties ar urīnu (glikozūrija). Glikogēna rezerves izsīkst. Enerģijas deficīta segšanai pastiprināti tiek izmantoti tauki; organismā uzkrājas to nepilnīgi oksidētie starpprodukti, t.s. ketonvielas, un rodas cukura diabēts. INSULĪNS ir efektīvākais un plašāk lietotais antidiabētiskais līdzeklis. INSULĪNS nevar lietot iekšķīgi, jo gremošanas traktā tas sašķeļas, pilnīgi zaudējot aktivitāti. Parasti INSULĪNS injicē zem ādas, cukura diabētakomas gadījumā — vēnā kopā ar glikozes šķīdumu. INSULĪNS lietojams tikai pēc ārsta norādījumiem, sistemātiski pārbaudot cukura daudzumu asinīs.
…
1. Farmakoloģijas vēsture. Ievērojamākie pārstāvji. Viens no farmakoloģijas pamatlicējiem bija Tērbatas universitātes profesors R. Būheims. Viņa skolnieks — Kurzemē dzimušais O. Smīdebergs izveidoja plašu zin. skolufarmakoloģijā. Attīstījās arītādas jaunas MEDICĪNAdisciplīnas kā salīdzināmā anat. (franču zinātnieki Z. Larnarks, E. Zofruā Sentilērs u.c. un embrioloģija, kuras pamatlicēji bija Krievijas zinātnieki K. Bērs, un K. Volfs. A. Pavlovs Krievijā eksperimentālās fiziol.. virziens attīstījās 19. gs. pirmajā pusē (P. Zagorskis, A. Filomafitskis, I. Gļebovs u.c.), tā uzplaukums turpinājās 19. gs. Otrajā pusē. I. Sečenova darbs «Galvas smadzeņu refleksi» (1863. g.) sekmēja krievu fiziol..u un ārstumateriālistiskā pasaules uzskata veidošanos. Fiziol. Virzienu un nervisma idejas klīnikā vispilnīgāk izmantoja S. Botkins, kura uzskati stipri ietekmēja I. Pavlovu. I. Sečenova skolnieki un sekotāji ieviesa materiālistiskās fiziol. principus dažādās MEDICĪNA disciplīnās: normālajā fiziol. — N. Vedenskis, A. Samoilovs, M. Šaterņikovs, patol. fizioloģijā — V. Pašutins, eksperimentālajā farmakoloģijā — N. Kravkovs, higiēnā — G. Hlopins. N. Vedenska, A. Uhtomska un to sekotāju pētījumi nervu sistēmasfiziol. jomā (parabioze, dominantes parādība, ierosas un kavēšanas procesu savstarpējās attiecības) sekmēja eksperimentālās MEDICĪNA un gk. neirofizioloģijas attīstību. Sākās strauja mikrobioloģijas, kā arī epidemiol. attīstība. 19. gs. beigās tika atklāti daudzu slimību (atgulās tīfa, amebiāzes, lepras, gonorejas, malārijas, dzeltenādrudža) ieros-i un pārnēsāji. Liela nozīme bija franču zinātniekam L. Pastēram, kas izpētīja rūgšanas procesus, apgāza teoriju par mikrobu pašrašanos, izolēja vistu holerasierosu, kā arī vācu zinātniekam R. Koham, kas atklāja tbc un holerasierosu, lietoja sterilizāciju ar karstu tvaiku. Sāka izstrādāt arī vakcīnas un serumus. 2. Farmakoloģijas /Klīniska farmakoloģijas definīcija. Galvenie sasniegumi farmakoloģijā. Farmakoloģija ir mācība par dažādu bioloģiski aktīvu ķīmisko savienojumu un dzīvā organisma mijiedarbību. Mācība par dažādu bioloģiski aktīvu ķīmisko savienojumu un dzīvā organisma mijiedarbību. Uzdevums – izpētīt tos zāļu līdzekļus, ko lieto ārstnieciskos, profilaktiskos un diagnostiskos nolūkos. + jaunu, efektīvu zāļu līdzekļu meklēšana, iegūšana un izpēte. Klīniskā farmakoloģija- zāļu vielu un dzīva organisma mijiedarbību pēta eksperimentos ar dzīvniekiem, izm farmokoloģiskās, fizioloģiskās, bioķīmiskās un citas metodes. Perspektīvas zāles – uz veselu un slimu organismu, klinikas apstākļos. Lielākais atklājums pēc angļu ārsta E. Dženera ieviestās baku potēšanas metodes (1798. g.) bija L. Pastēra iegūtās vakcīnas pret liesas sērgu un trakumsērgu. Krievijā K. Minhs un O. Močutkovskis pētīja atgulās tīfu, izsitumu tīfu, mēri; G. Gabričevskis noskaidroja dažus imunitātes jautājumus, pētīja difteriju, malāriju, skarlatīnu. Ievērojama mikrobiologu zin. skola izveidojās Tērbatas Veterin. institūtā. Tās pārstāvji —- latvieši E. Zemmers un K. Helmanis pētīja liesas sērgas, ienāšu, trakumsērgas un tbcierosus. Radās imunoloģija, kuras pamatlicējs bija I. Mečņikovs, Viņš atzina, ka galv. nozīme imunitātē ir Jagocitozei. I.Mečņikovs pētīja arī gerontoloģijas problēmas. Vācu zinātnieki E. Bērings un P. Erlihs izstrādāja imunitātes humorālo, ķīm. Teoriju un lika pamatus seroloģijai — mācībai par asinsseruma īpašībām. Radās pirmās atziņas par vīrusiem. 20. gs. sākumā vācu zinātnieks P. Erlihs, pierādīdams, ka var sintezēt preparātus, kas iedarbojas uz slimību ierosinātājiem (1907. g. viņš sintezēja pretsifilisa preparātu salvarsānu), lika pamatus ķīmijterapijai. 1926. g. tika radīts pirmais sintētiskais. pretmalārijas preparāts. 1935. g. vācu zinātnieks G.Domagks sintezēja sulfanilamīda atvasinājumu prontosilu. 1928. g. angļu bakteriologs A. Flemings atklāja, ka viena no pelējumsēņu sugām izdala antibakteriālu vielu — penicilīnu. Tā iegūšanu un rūpniecisko ražošanu izstrādāja (1939.—1940. g.) angļu bioķīmiķi E. Ceins un H. Florijs. Penicilīnu PSRS ieguva 1942. g. Z Jermoļjevas laboratorijā; tajā pašā gadā G. Gauze u.c. ieguva jaunu antibiotiku — gramicidīnu. 1944. g. amer. zinātnieks S. Vaksmans ieguva streptimicīnu. Vēlāk tika atklāts hloramfenikols, terramicīns u.c. antibiotiku preparāti. Medicīnā notiek zinātniski tehniskā revolūcija. 3. Farmakoloģiska viela. Vielu izcelsmes veidi. Farmakoloģiska viela ir bioloģiski aktīva viela, kurai eksperimentali konstatēta noteikta farmakoloģiska aktivitate un kuras praktiskās izmantošanas iespējas atļauts pētīt atsevišķās kļinikās. Vielu izcelsmes veidi - (cilvēku izcelsmes, piemēram, cilvēka asinis vai cilvēka asins pagatavojumi; dzīvnieku izcelsmes, piemēram, mikroorganismi, veseli dzīvnieki, orgānu daļas, dzīvnieku sekrēti, toksīni ekstrakti, asins pagatavojumi; augu izcelsmes, piemēram, mikroorganismi, augu daļas, augu izdalījumi, ekstrakti; ķīmiska viela, piemēram, ķīmiskie elementi, dabā sastopamās vai ķīmiskos pārveidojumos vai sintēzē iegūtas ķīmiskas vielas);
Nav aplūkoti visi jautājumi.
- Eksāmena atbildes Latvijas valsts un tiesību vēsturē
- Eksāmena jautājumi Latvijas valsts un tiesību vēsturē 2004.gadā
-
Farmakoloģijas eksāmena biļetes
Konspekts12 Anatomija, veselība, medicīna, higiēna, Ķīmija, Vēsture, kultūra
-
Tu vari jebkuru darbu ātri pievienot savu vēlmju sarakstam. Forši!Eksāmena atbildes Latvijas valsts un tiesību vēsturē
Konspekts augstskolai22
-
Eksāmena jautājumi Latvijas valsts un tiesību vēsturē 2004.gadā
Konspekts augstskolai28
-
Eksāmena atbildes tiesu medicīnā
Konspekts augstskolai10
-
Eksāmena jautājumi un atbildes Valsts un tiesību vēsturē
Konspekts augstskolai12
-
Eksāmena atbildes "Ārvalstu tiesību vēsture"
Konspekts augstskolai16