Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 89.pantu iestādes faktiskās rīcība ir iestādes rīcība publisko tiesību jomā, kas neizpaužas tiesību akta veidā un kas ir vērsta uz faktisko seku radīšanu, ja privātpersonai uz šo rīcību ir tiesības vai šīs rīcības rezultātā ir radies vai var rasties personas subjektīvo tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Par faktisko rīcību atzīstamas arī iestādes darbības, kas neatkarīgi no iestādes nodoma rada tādas faktiskās sekas, kuru rezultātā privātpersonai ir radies vai var rasties būtisks tiesību aizskārums. Iestādes procesuālās darbības (darbības, kurām trūkst galējā noregulējuma rakstura) nav faktiskā rīcība. Faktiskā rīcība ir arī iestādes bezdarbība, ja iestādei saskaņā ar tiesību normām bija vai ir pienākums izpildīt kādu darbību, kā arī iestādes sniegta izziņa.
Iestādes faktiskā rīcība ir viens no instrumentiem attiecībās starp valsti iestādes personā, no vienas puses, un privātpersonu, no otras. Tātad atbilstoši Administratratīvā procesa likumam faktisko rīcību var veikt tikai iestāde, darbojoties publisko tiesību jomā. Faktisko rīcību nevar attiecināt, piemēram, uz tiesas lēmumu, kas tiek pieņemts, tiesai (tiesnesim) veicot tiesas funkcijas.
Kā norādīts Augstākās tiesas Senāta praksē, no minētās tiesību normas izriet šādas faktiskās rīcības pazīmes:
1) tā ir rīcība (darbība vai bezdarbība);
2) kuru veic iestāde,
3) publisko tiesību jomā,
4) tā adresēta individuālai personai,
5) tai ir faktiskas sekas (kas rada aizskārumu vai uz ko personai ir
tiesības),
6) tā nav administratīvs akts.
Lai konkrētu iestādes rīcību varētu uzskatīt par tās faktisko rīcību ar no tā izrietošajām Administratīvā procesa likumā paredzētajām tiesiskajām sekām, jākonstatē visas iepriekšminētās pazīmes.
Vienlaikus tiesu praksē atzīts, ka pilnīgai iestādes faktiskās rīcības pazīmju konstatēšanai ne vienmēr pietiek ar Administratīvā procesa likuma 89.pantā ietverto definīciju.
…
