Mūs pārsteidz lielā dabas daudzveidība. Šķiet, ka savās izpausmēs tā ir neierobežota: zirnekļa tīkls, ziloņa snuķis, cilvēka roka… Tā ir pielāgošanās, kas izpaužas formā, funkcijās, uzvedībā, un to nevar aplūkot atrauti no paša dzīvnieka, tas viss kopā veido dzīvnieku.
Bioloģiskā daudzveidība ir būtiska dabas īpašība, kura jāsaglabā, taču šobrīd cilvēka darbības rezultātā tā strauji mazinās. Bioloģisko daudzveidību apdraud piesārņojums, mežu iznīkšana un izciršana, klimata pārmaiņas u.tml. Šīs izmaiņas notiek strauji, un organismam nepieciešams tam pielāgoties. Jaunā, cilvēka pārveidotā vide ietekmē visfundamentālāko bioloģisko procesu – viņa paša evolūciju. Lai šajā pārmaiņu situācijā pieņemtu pareizus lēmumus, ir svarīgi apgūt zināšanas par organismu attīstības likumsakarībām.
Čārlzs Darvins izveidoja modernās
bioloģijas teorētiskos pamatus
1859. gadā angļu dabaszinātnieks Čārlzs Darvins (1809-1882) publicēja darbu “Sugu izcelšanās dabiskā izlases ceļā”. Tajā viņs izklāstīja savu evolūcijas teoriju saskaņā ar kuru visi mūsdienu augi un dzīvnieki radušies evolūcijas procesā no sen dzīvojušām sugām. Nepārtrauktu nelielu pārmaiņu ceļā organismi no primitīvām vienšūnas formām ir attīstījušies par tiem augiem un dzīvniekiem, kurus šodien sastopam sev apkārt. Šīs teorijas zinātnisko pamatojumu deva salīdzinošā anatomija, fosilju izpēte un dažādi eksperimenti. Pierādījums tam, ka šāda evolūcija notikusi, ir dažādu organismu radniecība, kas izsekojama gandrīz četru miljardu gadu garumā.
Bioloģiskās evolūcijas teorija kļuva par dabaszinātnisku alternatīvu tradicionālajam priekšstatam par stabilu un nemainīgu kārtību uz Zemes. Vecais pasaules uzskats sabruka, to nomainīja priekšstats par dinamisku pasauli, kas atrodas pastāvīgā mainībā. Mūsdienu pasauli – vairāku mijardu gadu ilgas ģeoloģiskas un bioloģiskas attīstības rezultātu – un dzīvības rašanos, attīstību un daudzveidību var izskaidot ar visnotaļ dabiskiem procesiem.…