E.Veidenbauma dzeja

Veidenbauma darbu ievērojamākā daļa ir dzejoļi. To nav daudz – tikai nepilns 100, bet tajos jūtama viņa dziļā dzīves izpratne, patstāvīgie spriedumi, mīlestība uz savu tautu un naids pret tās apspiedējiem un ilgas pēc labākas nākotnes. Neviens cits no revolucionāri demokrātiem nav izteicies spēcīgāk 80.gadu literatūrā kā Veidenbaums. Viņš pareizi izprata, ka jāorientējas uz jauno augošo spēku, tāpēc viņa dzejoļi aicina uz cīņu un pauž optimismu. Galvenā daļa ir reālistiska. Dzejas pamatmotīvs – asa pastāvošās dzīves kritika.
Dzejā – reālistiskā tēlojumā atsegta vienkāršo darba cilvēku smagā dzīve un valdošo šķiru nežēlība un blēdība. Asos, rūgtos vārdos dzejnieks tēlo trūkumu un beztiesību, kādā ir tauta, lietojot vārdus – „grūtā jūgā”, „ciešanās un sāpēs”, „tumsas slogos”, „kalpības spaidos”. Tautas apspiedējus viņš sauc „resnie blēži”, „lepnie varmākas”, „naudas maisi”.
Veidenbaums nedomā, ka pār dzīvi būtu kāds lāsts un tikai pastāvošā iekārta ir tā, kas vainojama tautas dzīvē. Tā dzejolī „Ej un dzenies tik pēc naudas” atkal izteikta tā laika morāle. Katrs pants beidzas ar zobgalīgo vārdu „likumīgi”. Tādas pašas domas izteiktas arī dzejolī „Virs zemes nav taisnības”. …