Baltijas valstīs eksistē dažādu minoritāšu klasifikācijas, kas tiek pakļautas diskriminācijai, ieskaitot grupas, kuras veido tautība un valoda, dzimums, vecums un invaliditāte. Lai gan ir daudz dažādu grupu, diskriminācija pēc tautības, dzimuma, vecuma un invaliditātes sabiedrībā ir izveidojusies kā dominējošā. Eiropas Savienības piedāvātā konstitūcija tikusi parakstīta visās 25 valstīs, bet joprojām nav ratificēta valstu parlamentos. Līdz ar konstitūcijas ratificēšanu tā ar likumu nosaka, ka Baltijas valstīs tiks pieprasīts mainīt likumdošanu atbilstoši ES konstitūcijas praksei. Diskriminācijas aizliegums, pants II-81 „aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālas izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, ticības vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību nacionālai minoritātei, diskriminācija īpašumu izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ”, īpaši tiek minēts „Ievērojot Konstitūcijas piemērošanas jomu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ”. Ņemot vērā politiku likumdošanu un likumu realizēšanas nepieciešamību, Baltijas valstu valdības dažādos veidos nāk pretim minoritāšu vajadzību apmierināšanai, gan integrējot šīs grupas sabiedrībā, nodrošinot resursus un finansējumu ar mērķi palielināt tautas populāciju un atbalstot tos, kuriem nav pietiekami resursi, lai par sevi parūpētos. Šādas darbības nozīmē to, ka Baltijas valstis ir piemērotas un sagatavotas atbilstoši Komplicētības teorijas Complexity theory koncepcijai, kas ir būtiski, lai spētu tikt galā ar sarežģītām situācijām (Clemens, 41 lpp). Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valdības dažās sfērās, sniedzot brīvību minoritātēm nevis sociāli tās atstumjot, savā veidā ir ievērojušas ES Konstitūcijas prasības, bet joprojām ir ļoti daudz trūkumu citās sfērās.…
