Tradicionāli ētiku raksturo kā zinātni par morāli. Ētika veidojās un attīstījās kā filozofijas nozare.
Tās priekšmets ir morāle kopumā, speciāla, sistemātiska morāles izpēte. Faktiski tas nozīmē, ka tiek pētīts cilvēks un tā attiecību tikumiskais aspekts, morālo vērtību sistēma.
Ētika pēta morāli kopumā, tās specifiku, būtību, struktūru, izcelšanās un attīstības likumsakarības, īpatnības noteiktos vēsturiskos apstākļos, cenšas noteikt tās vietu un lomu sabiedrībā, teorētiski pamatot to vai citu morālo sistēmu.
Parasti tiek aplūkota morāles saistība ar kultūru, dabu, politiku, tiesībām, mākslu, reliģiju. Taču sevi pieteic arī tādas svarīgas nozares kā morāles socioloģija, morāles psiholoģija, semantika. Ētikas un tās priekšmeta – morāles saskarsme ar vairāku zinātņu nozarēm liek pārskatīt jautājumu par ētikas priekšmetu šādā aspektā :
Vai ētika ir tikai filozofijas nozare? Vai tā izdalās no filozofijas kā pastāvīga zinātne, gan arī zinātne, kam pamatos nav filozofiskas raksturs?
Ētikas vēsture rāda, ka ētikas priekšmets ir vēsturiski mainīga parādība, jo mainoties sabiedriskajai esamībai un apziņai, pārveidojas arī morāle, mainās un bagātinās ar jaunām atziņām filozofija un tās zinātnes, kas vistiešāk robežojas ar ētiku, un reizē ar to arī pati ētika.
Morāle, kā viena no senākajām sabiedrības parādībām eksistēja jau pirmatnējā kopienā, bet par ētikas priekšmetu tā kļūst tikai verdzības iekārtā. Ētika radās kā nepieciešamība pētīt, vispārināt ļoti pretrunīgo tikumības praksi, ko it sevišķi saasināja pirmatnējās kopienas un verdzības morāles krasais pretstats – šo pāreju uz šķiru sabiedrību varētu nosaukt kā vienu no lielākajām revolūcijām tikumu vēsturē. …
