Ētika - .Vārds ētika ir atvasināts no gr.val. ēthikos, kas no ēthos un nozīmē - paraža, ierasts rīcības veids, ieradums, tradicionāli raksturīga izturēšanās. Ētika kā praktiskā filozofija ir mācība par dzīves gudrību, par labākas dzīves un sadzīvošanas meklējumiem, par cilvēka dzīves jēgas nozīmīgām problēmām, par cilvēku dzīves ceļiem, orientācijas iespējām pasaulē. Vārds ētisks pats par sevi ir neitrāls, kas neliecina ne labu, ne sliktu, jo apzīmē tikai konkrētas personas vai cilvēku grupas attieksmi pret tradicionāli izveidojošos vai topošo vērtību sistēmu. Ētika filozofiski apcer labo un ļauno, dzīves jēgu, cilvēku tikumus kā gudrību, skaistumu un taisnīgumu jau kopš seno grieķu Aristoteļa, Sokrāta un Platona laikmeta. Ētika ir dzīves mācība. Tā nelīdzinās kādai aizliegumu sistēmai vai uzvedības tabulām. Tā nav arī ideāla sistēma, kas būtu pielietojama tikai teorijā, nevis praktiskajā dzīvē. Ētikas uzdevums ir kritiski pētīt pastāvošo morāli, izvirzīt labas un taisnīgas rīcības pamatprincipus. Jautājumi, ko pēta ētika ir: morāles būtība, funkcijas, izcelšanās, struktūra, tikumu vēsture, tikumības reālais stāvoklis sabiedrībā un tā nosacītājfaktori, morālā psiholoģija, morālie spriedumi un valoda.
Morāle –(vārds morāle atvasināts no latīņu val. moralis, kas no vārdiem - mos, moris, nozīmē -paraža, ierasts rīcības veids, ieradums, tradicionāli raksturīga izturēšanās) Vārdu morāle bieži lieto kā sinonīmu tikumībai. Vārdu morāle lieto, runājot par cilvēka praktisko rīcību. Morāle ietver ideālo programmu, kas orientēta uz labo un saprātīgo, uz to, kam jābūt. Morālajai jābūtībai ir 2 līmeņi:a) pārnormatīvais jeb ideālais līmenis -kādas, tautas, sabiedrības morālā stratēģija, kas izteikta savdabīgu morālo principu un vērtību sistēmās;b)ikdienišķi normatīvais līmenis -tikumisko prasību (normu) kopums, kas ietver obligāto morālo prasību minimumu, bez kura nav iedomājama normāla sabiedrības dzīve.
Tikumība - Vārdu bieži lieto ētikas un morāles vietā. Vadās no pieņēmuma, ka jautājumi par pašu pieeju ētikas problēmām ir jau atrisināti un ka tikumu ētika ir pareizā ētika. Raksturo reālo morālās apziņas stāvokli, attiecības, cilvēku rīcību, proti, to, kā ir pretstatā tam, kā vajadzētu būt, jo jābūtība parasti
īstenojas daļēji un nepilnīgi. …
