Vēlos izprast ētiku, tās būtību un uzdevumus. Vārds “ētika” – no grieķu vārda etnos – paraža, tikums, raksturs, tātad kāda attieksme mums ir pret sabiedrību, atsevišķu indivīdu, varbūt arī kāda attieksme ir pašam pret sevi; kā mēs uztveram citus. Vārdu “ētika” ieviesis Aristotelis 4.gs.p.m.ē., viņš uzskatīja, ka ētika palīdz izzināt to, ko vajadzētu darīt un no kā būtu nepieciešams atturēties. Mūsdienās to varētu izprast kā mācību par labo vai ļauno, tā izpausmes cilvēka rīcībā un uzvedībā. Ētikas izpētes objekts ir morāle un tikumība. Morālē atspoguļojas cilvēces kultūras pakāpe, tās vēsturiski uzkrātā pieredze, meklējot ideālu attiecību modeli. Uz vērtību pamata veidojas normas, tas ir, vēlamās uzvedības standarti. Morāles “zelta likums” – “nedari otram to, ko tu negribētu, lai dara tev!”, tas ietverts arī konfūcisma “Analektu” 15.grāmatā, un skan šādi: “ Nedari citiem to, ko viņi negribētu, lai viņiem dara!” Morāles pamatvērtības vispārcilvēciskas, noturīgas, vispāratzītas. Šie pamatprincipi dažādām tautām un reliģijām ir vienādi. Vienmēr tiek runāts par labo un ļauno. Labais ir viss gaišais – dzīvība, tikumība, cieņa vienam pret otru. Turpretī ļaunais raksturojas ar tumšām, drūmām krāsām – dzīvības apdraudēšana, necieņa, nodevība. Labo un slikto varētu uzskaitīt daudz vairāk, bet galvenais ir izprast ētiku: cik tālu mēs varam iet, kad beidzas labais un sākas ļaunais, starp taisnīgo un netaisnīgo, patieso un nepatieso, brīvību un atbildību, meliem un patiesību. …
