Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
Saturs | 2 | |
Ievads | 4 | |
Ētika, morāle, tikumība | 5 | |
Ētikas attīstības virzieni un veidi | 7 | |
Deskriptīvā | 7 | |
Normatīvā ētika | 7 | |
Metaētika | 7 | |
Tikumu ētika | 8 | |
Hēdonisma ētika | 8 | |
Utilitārisma ētika | 9 | |
Eidemonisms | 9 | |
Deontoloģiskā ētika | 10 | |
Teoloģiskā ētika | 10 | |
Morāles specifika | 11 | |
Morāles īpatnības saskarsmē ar sabiedrību un dabu | 11 | |
Morāles jābūtības, imperatīvā daba un attieksme pret īstenību | 11 | |
Morāles aksioloģiskā daba | 12 | |
Personības patstāvība. Morālā izvēle un motivācija | 12 | |
Institucionālā un neinstitucionālā, oficiālā un neoficiālā attiecību morāle | 14 | |
Morāles garīgi praktiskā un vispārcilvēciskā daba | 14 | |
Morāles izzinošā un regulējošā funkcija | 15 | |
Izziņa un uzvedība | 15 | |
Cilvēku attiecību regulēšana un pašregulēšana | 15 | |
Morāles prognozēšana | 17 | |
Morāles rašanās | 17 | |
Tikumības rašanās vēsturiskie avoti | 17 | |
Tikumības progress | 18 | |
Nākotnes morāle un tikumība | 19 | |
Tikumiskā izglītība un audzināšana | 20 | |
Tikumiskās audzināšanas virzieni | 23 | |
Tikumiskā ētiskā izglītošana | 23 | |
Tikumisko jūtu veidošana | 23 | |
Tikumiskās gribas un rakstura attīstība | 23 | |
Tikumiskās pieredzes un atmiņas bagātināšana | 23 | |
Elementāro pieklājības normu audzināšana | 24 | |
Personības pamatkodola, pamatvērtību un pārliecības veidošana | 24 | |
Cīņa pret novirzēm no cilvēcības principiem un amorālisma izpausmēm | 24 | |
Izmantotā literatūra | 25 |
Ētika (grieķu izcelsmes vārds ar nozīmi “tikums”, “raksturs”, “paradums”, “paraža”) ir morāles un tikumības teorija. Kopš seno grieķu – Sokrata, Platona, Aristoteļa – laikmeta ētika filozofiski apcer labo un ļauno, tādus tikumus kā taisnīgums, vīrišķība, savaldība (mērenība), gudrība, apcer dzīves jēgu un mērķi un citas ar cilvēka kvalitāti saistītas parādības.
Ētikā sakopotās zināšanas un apcere ir būtiska dzīves kultūras sastāvdaļa. Ētika palīdz izkopt un bagātināt cilvēka personību un dzīvi.
Renesanses laikā ētiku sauca par dzīves zinātni. Tās uzdevums bija izcelt cilvēka dižumu un spēju sevi vadīt un veidot. 20.gs. postmodernisms ētikas skaidrojumam piedāvā dzīves mākslas jēdzienu, lai pievērstu uzmanību apzināti vadītai dzīvei, ko var radīt līdzīgi mākslas darbam, paplašinot dzīves pieredzi un radošas baudas.
Mūsdienu ētika blakus klasiskam, ar morāles vērtībām un normām saistītiem jautājumiem (normatīvā ētika) nodarbojas ar morālo jēdzienu (labais un ļaunais, taisnīgums, tikums u.c.) analīzi, ar ētikas vēstures pētījumiem, kā arī izstrādā profesionālas ētikas kodeksus (ārsta, skolotāja, psihologa, žurnālista, jurista, u.c. ētika).
Lai labāk varētu orientēties daudzveidīgajā ētikas parādību pasaulē, parasti izmanto trīs jēdzienus, piešķirot katram specifisku lomu, - ētiku, morāli un tikumību. Ētika ir morāles teorētiskā, tikumība – praktiskā daļa, tas ir, reālie tikumi, kādi ir bijuši un ir konkrētajā sabiedrībā.
Morāles jēdziens cēlies no latīņu valodas vārda mos, mores un tam ir līdzīga nozīme kā grieķu valodas vārdam ethos. Plašāk ar morāli dažkārt saprot dzīves kārtību, modi, visu garīgo pasauli. Tikumu, tikumības jēdziens saistīts ar vārdiem tīkams un tikt (derēt, derīgums). Tikumisks cilvēks ir patīkams, čakls, viņam piemīt pozitīvas rakstura iezīmes, ir godīga sirds, un viņš savu darbu veic pēc labākās sirdsapziņas.
Īpatnēji jēdzienus ētika un morāle lieto mūsdienu vācu filozofs un sociologs Jurgens Hābermāss, raksturojot trīs praktiskā prāta orientācijas dzīves virziena izvēlē:
1.pragmatiskā orientācija – uz jautājumu Kas man jādara? atbild, balstoties uz empīriskās informācijas pamatu, meklējot racionālus izvēles līdzekļus, efektivitātes apsvērumus, tehniskās iespējas, analizējot cēloņus un darbības atbilstību pragmatiskām vērtībām, personiskiem mērķiem, relatīvai jābūtībai.
2.ētiskā orientācija – kad cilvēks no zināmām egocentrisma pozīcijām cenšas noteikt savu dzīves ceļu, savu Es. Cilvēks cenšas saprast sevi, savas vērtības. Viņam piemīt eksistenciālā pašapziņa, un viņš pārdomā, vai viņam atbilst augstākās labā prasības noteiktai situācijai. Ētiskai pieejai ir raksturīgi pašpietiekami dzīves meklējumi, bet nav vēl starppersonisko konfliktu noregulēšanas prasmes. Cilvēks atrodas savas biogrāfijas, sava Es ietvaros.
3.morālā orientācija – notiek radikāla perspektīvas maiņa. Personiskās maksimas tiek pārbaudītas ar citu cilvēku maksimām – vai tās citi var pieņemt kā vispārēju likumu. Kategoriskais imperatīvs sarauj saiti ar egocentrismu. Tiek izteiktas nozīmīgākās normas. Imperatīva jēga var būt neatkarīga no subjektīviem mērķiem. Cilvēks apzinās, ka rīkoties taisnīgi, godīgi ir pienākums visu mūžu. Morālā pieejā kategoriskā jābūtība adresēta brīvai personības gribai. Personība darbojas pēc pašradītiem likumiem ar autonomu gribu. Šī griba ir attīrīta no spontānas ārējas darbības ietekmēm. Labie motīvi pārspēj citus motīvus. Intersubjektīvais augstākā pakāpē ir spējīgs katra perspektīvu saskaņot un izteikt saistībā ar visu perspektīvo. …
Ētikas attīstības virzieni un veidi. Morāles specifika. Morāles izzinošā un regulējošā funkcija. Morāles prognozēšana. Tikumiskās audzināšanas virzieni.
- Ētika
- Ētika filmā "Sātana advokāts"
- Ieskats medicīnas ētikas būtībā un tās mūsdienu galvenās problēmas
-
Tu vari jebkuru darbu ātri pievienot savu vēlmju sarakstam. Forši!Cieņa un gods - jautājumi un atbildes ētikā
Konspekts vidusskolai2
-
Ētika
Konspekts vidusskolai3
-
Morāle un ētika
Konspekts vidusskolai3
-
Ētika
Konspekts vidusskolai16
-
Ētika Krievijā
Konspekts vidusskolai2