Džordano Bruno – pilnīgi jaunu nozīmi piešķir bezgalībai, padarot to iesaistītu cilvēka darbībā. Saista kosmosu ar cilvēku darbību, iedvesmas avotu un lieliem darbiem. Izteikts HUMĀNISMS. Humānistu pārstāvis un aizsācējs=Petrarka, Xivgs. HUMĀNISMS-izziņas centrā tiek izvirzīts cilvēks un antīkās kultūras humāno vērtību atgriešana Eiropas ideju dzīvē. Ideja=atjaunot ant.pas.cilv.ideālu-miesiski&garīgi veselu, stipru personību, jūtu&prāta dzīves intensitāti, individualitāti, mērķtiecību. Nav iedomājama bez I.Kanta!Viņš pasludina cilvēku par mērķi&to pamato viņa spēja dzīvot saskaņā ar paša noteiktajiem likumiem, no kuriem svarīgākais=KATEGORISKAIS IMPERATĪVS(KI)-dari tā, lai tava rīcība varētu kļūt par likumu visiem. Pienākums pre KI=cilvēka pašlepnuma, pašvērtības, pašapziņas pamats, tāpēc nedrīkst pieļaut, ka cilvēku uzskata par līdzekli kāda mērķa sasniegšanai. Ja cilvēks=mērķis, tad izturēšanos pret viņu nosaka labvēlība, cieņa, bijība; līdzekļa lomā cilvēks tiek izmantots, izsmelts, iztukšots&pamests. Kants atgādina cilvēkiem viņa vērtību&iedrošina savas vērtības pašaizstāvībai. Pašapziņas zaudēšana-narkomānija, žūpība. Ir jādomā par ilgspējību, tādēļ neder dūres, egoisms, rupjība! Šī iemesla dēļ morālā pozīcija(KI)=neaizstājama kā cilvēces attīstības nosacījums.
Humānisms XX gs. aizstāv cilvēka-mērķa ideju. Ikvienam ir tiesības uz brīvu, tiesīgu, pilnvērtīgu dzīvi, to paredz cilvēktiesību dok.:Helsinku,Vīnes u.c.deklarāc. Var jau cilv.pozīcija būt primitīvi barbariska-nekaunība, egoisms, dūres, tās pat dažkārt palīdz labāk, bet tā nenodrošina sabiedrības ilgstošu pastāvēšanu, attīstību. Tāpēc mor.poz.=neaizstājam kā cilvēces attīstības nosacījums.
Makjavelli – politiskā ētika. Uzskata, ka tauta ir dumja, jo vairāk melo, jo vairāk tic. M=reālists, viņš pierāda, kāds = politiķis. Uzskata, ka cilvēks var kaut ko ierobežot, bet ne novērst. M uzskata, ka mērķis attaisno līdzekļus.
Jauno laiku racionālisti. Blēzs Paskāls-domāt noteikti un skaidri, loģiski; domāt, kā pašam tikt ar sevi galā, nevis likteni!
Immanuels Kants-bez šīs personas nav ētikas, nav tās teorijas. Kanta 3 kritikas:1)izziņa, 2)epistemoloģija,3)tīrā prāta kritika. Izziņas centrs ir cilvēks pats. ”Tīrais prāts”-impulsi nāk no visurienes, bet tikai prāts sakārto lietas.2)APRIORI-pirms pieredzes .Attiecas uz telpu un laiku, =uzskatāms par „tīro prātu”. Tomēr VISU prāts nespēj. 3)Spriestspējas kritika-praktiskais prāts, saistīts ar darbību. Subjekts ir kategoriskais imperatīvs.
Nīče. Galvenais jēdziens ir PERSPEKTĪVISMS-redzējuma virzienu daudzveidība. 1)nekastrētais intelekts, 2)laika dimensija, 3)par un pret(„domāt sulīgi”), 4)ideāls un īstenība(ideāla klātbūtne maina perspektīvu). Cilvēka perspektīva kultūrā cilvēka degradācijas jautājums. Par degradāciju liecina cilvēka izsmalcinātība, vājums, alkohols. Nīče meklē cēloni un atrod vērtības, to starp kristīgās, kas vājina cilvēka vitalitāti (cilvēka „ķermeniskais”, kura potenciāls ir radīt vērtības).
20.gs. ētikas pavērsieni.1)ANALĪTISKĀ ĒTIKA. Mūrs. Visā ir dzīvība. Labais nav definējams, tas ietver intuitīvos priekšstatus.
Ludvigs Vitgenšteins, Čārlzs Stīvensons (??)2)EKSISTENCIĀLAIS PAVĒRSIENS-labi zināms LV ,idejas aizgūtas no Kirkegora. Katrs dzīves mirklis ir unikāls, neatkārtojams. Mēs katrs uztveram citādāk, tādēl nekas nav vispārināms, viss ir unikāls. KIRKEGORA 3 ideālās dzīves stadiālās pakāpes:2.1) estētiskā-ja mēs domātu par to, ko kaislīgi gribam, mēs to nepanāktu. Tās = emocijas,mirkļi.2.2)ētiskā-tiesu izpildītāja mierīga ģimenes dzīve(??)...Ar prātu apzināmies daudz...2.3)reliģiskā stadija.
EKSISTENCIĀLISMA ĒTIKA -radīta, lai iedrošinātu cilvēku domāt! Katrā E situācijā mēs izvēlamies savu dzīvi, situācija veido mana brīvība. Fr. E uzsver cilvēka nolemtību izvēlei (Sartrs,Kamī)-=vairākas izv. iespējas no kurām cilv. īsteno tikai vienu. Uzsver brīvības un atbildības nolemtību līdz ar izvēli: neviens cits manā vietā nevar izdarīt izvēli; ja es piedalos karā, tad tas ir mans karš&es nesu atbildību par to, kas tajā notiek Ja es gribu darīt to, kas pretējs maniem principiem, tad pastāv galējā iespēja-pašnāvība-pēdēja reize, kad tiek pirkta iekēšējā brīvība, tomēr ar tās klātbūtni tiek maksimāli sakāpināta cilv. izvēles, brīvības, atbildības principiālā jābutība.
Haidegers, M.”Esamība un laiks”(ar šo darbu aizsākas 20.gs.exist). Cilvēka dzīve=dzīve pretī nāvei. Ž.P.Sartrs ”Esamība&neesamība”. Uzskata, ka exist=humānisms. Viss, kas notiek ar cilvēku, viņu rada; sevis izpratne, sevis veidošana. Parāda: 1)cilvēka esamība=pirms viņa būtības, būtība=tas, ko cilvēks izvēlas. Tā nav dota, tā ir uzdota. Likteni cilvēks izvēlas. 2)Cilvēks=brīvs, bet brīvība=izvēle. Jebkura cilvēka izvēle=atbildība. 3)POSTMODERNISMS-dekonstruktīvā ētika. Ž.Deridā -dek=taisnīgums; uzstājas pret modernisma lielstāstiem. Žils Delēzs -rizomas ideja(??)4)KOMUNIKATĪVĀ ĒTIK-kopienas ētika. 4.1Habermas”Diskursa ētika”-par universālo normu var vienoties tikai dialogā. 4.2Emanuels Lavinas.4.3Džudīte Batlere, Kerola Gilegena (feministes)4. 4Čārlzs Teilors, Makintairs Alezdairs.
ĒTISKĀS VĒRTĪBAS: Brīvība un atbildība.
Brīvība-nekad nav absolūta, tā allaž ir saistīta ar ierobežojumiem; br-kāda ārēja, ārpus manis vai manī esoša spēka pārvare kādas jēgpilnas un saprātīgas izvēles vārdā; apzinātas atteikšanās ieguvums, savu baiļu pārmākšana, izraušanās no kāda paraduma tvēriena-un daudzas citas ierobežojoši brīvas darbības. Brīvības izpratnē iezīmējas 2 līnijas: ievērot diktētās konvencionālās normas vai dzīvot saskaņā ar saviem radošiem, saprātīgiem un humāniem likumiem /Ruso.Kants/. Otrā-zināms voluntierisms-pieļauj cilvēka rīcība, kas atbilst viņa vēlmēm: daru to, kas patīk. Abos gadījumos Br. atklājas kā beznosacījuma rīcība, kuras mērķis ir saskaņa ar sevi-vienā gad. pienākuma, otrā-vēlmju, dziņu, spontānu impulsu.
Izvēles brīvība (T.Hobss)
Dž.St.Mills -brīvības satura un brīvības ierobežojuma princips. Kur ir mana brīvība? Cik tālu mana brīvība attiecināma uz citu brīvību? Nīče-vara kā brīvības pretstats; izvēle radīt jaunas vērtības. Šodien brīvība=atbrīvošanās no ierobežojumiem.+brīvība=pašrealizācija.Eksistenciālā brīvība-Ž.P.Sartrs, kas atzīst cilvēka nolemtības aspektu brīvībai(pat cietumā cilvēks =brīvs; iekšēji brīvs!)./
ATBILDĪBA-1no racionālākajām vērtībām, kas saistīta ar prātu, tā=spēja paredzēt rīcības sekas.1)Responsibility; 2)account responsibility -kāda priekšā mēs esam atbildīgi, vienmēr būs kāds, kas prasīs atbildību no mums.
Neitralitāte-apzināti neietekmējamies savu spriedumu veidošanā. …
