Ētika kā praktiska filosofijas nozare, tās normas un izpausmes saziņā

Vispirms noskaidrosim, kas ir ētika un kas ir normas. Ētikas jēdzienu galvenokārt lieto, lai apzīmētu filosofisku mācību par morāli un tikumību. Ētika ietver zināšanas un refleksiju par morāli un tikumību, taču reizēm ētiku sauc arī par dzīves mācību. Ētika atšķiras ar to, ka tā specializējas morālo vērtību, labā apcerē un tikumu apjēgumā. Mūsdienu ētika ir orientēta uz morāles būtības, funkciju, izcelšanās, struktūras izpētīšanu. Tā pētī arī morāles psiholoģiju, analizē morālos spriedumus un valodu, izstrādā profesionālās ētikas (ārsta, skolotāja, jurista, žurnālista utt.) profesionālās normas. Ētika ataino, kāda attieksme mums ir pret sabiedrību, atsevišķu indivīdu, varbūt arī kāda attieksme ir pašam pret sevi; kā mēs uztveram citus. Ētika izstrādā cilvēka rīcības modeli un formulē pareizas uzvedības orientierus, tā palīdz izkopt un bagātināt cilvēka personību un dzīvi. Galvenais ētikas uzdevums ir sniegt atbildes uz jautājumu: „Kā man jārīkojas?”. Savukārt norma ir tikumiskās uzvedības standarts, kas izsaka to obligāto minimumu, bez kura ievērošanas nebūtu iespējama sabiedrības pastāvēšana. Šo uzvedības standartu ievērošanu cenšas nodrošināt sabiedriskās domas kontrole un tās sankcijas. Norma atšķirībā no ideāla ir vairāk tuvināta īstenībai ar tās nepilnībām, ir paredzēta to novēršanai. Norma ietver morāles zelta likumā izteikto attiecības simetriju principu – nedari otram to, ko tu negribi, lai dara tev pašam. Ētikas normas ir obligātas prasības, kas jāievēro, lai cilvēki rīkotos ētiski.…