Romas līguma 2. pantā Eiropas Ekonomikas Kopienai (EEK) izvirzīts šāds mērķis: "veicināt saskaņotu saimnieciskās darbības attīstību, pastāvīgu un līdzsvarotu izaugsmi, lielāku stabilitāti, straujāku dzīves līmeņa paaugstināšanos un ciešākas attiecības starp dalībvalstīm."
Bija divi savstarpēji saistīti veidi kā to panākt. Vispirms bija jāatver robežas, lai nodrošinātu personu preču un pakalpojumu brīvu apriti EEK. Bija arī jāpanāk vienotība dalībvalstu starpā, ieviešot kopīgas politikas un finanšu instrumentus.
Vienotais tirgus beidzot tika paziņots par pabeigtu 1993. gada 1. janvārī, un pat tad projekts nebija pilnīgi pabeigts. Tik daudz laika bija nepieciešams, jo muitas nodokļi un tarifi EEK tika atcelti jau 1968. gada jūlijā – astoņpadsmit mēnešus pirms laika. savukārt, turpmākā kavēšanās notika tādēļ, ka ir daudz vieglāk saskaņot muitas tarifus nekā saskaņot nodokļus. Tāpēc, ka noteikumi, kas regulē dažādas profesijas, ir atšķirīgi dažādās valstīs un arī tāpēc, ka astoņdesmito gadu sākumā slēpts protekcionisms un jauno tehnisko standartu pārmērīgs daudzums vēl vairāk nošķīra Eiropas valstu tirgus.
Dažas no dalībvalstīm īpaši smagi skāra ekonomiskā lejupslīde, kas sekoja divām 1973. un 1980. gada naftas krīzēm. Šīs valstis ķērās pie aizsardzības pasākumiem, lai pasargātu savus tirgus no arvien pieaugošās konkurences pasaulē.
Tad 1985. gadā Komisija tās priekšsēdētāja Žaka Delora vadībā publicēja pārsteidzošu Balto grāmatu. Tā norādīja uz to, ka Kopienai, kas paplašinās, ir potenciāls kļūt par vienotu tirgu, ko izmanto vairāk nekā 300 miljoni patērētāju. Baltā grāmata pamudināja 12 dalībvalstis uz darbību. 1986. gada februārī tās parakstīja Vienoto Eiropas aktu, kurā bija paredzēts grafiks, pēc kura veicami apmēram 270 pasākumi, kas vajadzīgi vienotā tirgus izveidei līdz 1993. gadam. Turpmākā izaugsme bija strauja. Uzņēmēji, profesionālās apvienības un arodbiedrības strauji virzījās uz priekšu, pieņemot savas stratēģijas sakarā jaunajiem spēles noteikumiem. …