Beigās šis kabatas nazītis palika pie Oresta. Vienu dienu Ģedimins skriešus dodas pie Askolda, lai paziņotu, ka Orests ir miris. Viņš attaisījis visas saites un iedūris sev ar mazu kabatas nazīti. Šajā brīdi Askolds saprata, ka tas bija viņa aizmirstais nazītis. Runājot ar Ģediminu, Askolds pat jutās nedaudz labi, par drauga pašnāvību. Tā bija kā atriebība par piesprausto “ampelmaņa” zīmīti.
Bēru dienā, Askolds atcerējās par vēstuli. Īsāk sakot, vēstulē bija rakstīts par abu zēnu draudzību, par to kā jau no sākuma Orests saskatīja Askoldā gribasspēku, viņš vēlējās viņam palīdzēt, kā draugs draugam. Pat ja šī draudzība sastāvēja no visādām zobgalībām. Vēstules beigas bija ļoti patiesas, Orests teica, lai Askolds pierāda viņu draudzību nākamajā reizē ierodoties pie slimnieka. Un šajā brīdī Askolds sajuta vainas apziņu, ka viņš ieradās pie drauga, bet nezināja par vēstuli, un kas tajā rakstīts. Es domāju, ka arī kādam citam šis fragments visspilgtāk ir palicis atmiņā. Jo bez draudzības dzīve nav iedomājama. Arī man tā ir tuva, un draugi man ir svarīgi. Pati grāmata ir par galvenā varoņa rakstura audzināšanu, par to, kā viņš sasniedz savus mērķus, cik grūts ir bijis viņa ceļš. Taču grāmatā ir arī daudz citu labu atziņu, kā vienu no tām es minēju draudzību. Jo šo atziņu es uzskatu ļoti svarīgu. Katrs šajā grāmatā atradīs sev ko nepieciešamu, to, kas katram ir tuvāks.
…