Erika Ādamsona noveles "Lielas spodrības gaismā" analīze

Lielas spodrības gaismā.
Šajā gaismā ir redzami visi grēki. Tā ir svēta, dievišķa, dvēseliska gaisma. Tā ir gaisma, kas apņem svētos un svētus cilvēkus, gluži kā nimbs virs galvas. Sākotnēji Rihards Beitāns domāja, ka tad šī gaisma apņem visu tad, ja viss apkārt ir tīrs un svaigi mazgāts:
„Viņam patika pirmssvētku dienas, kad pagalmos žūst veļa, kad veikalu skatlogi lepojas ar smalku audeklus un kad ļaudis steidzas mājās ar spodras veļas sainīšiem – kad visu pasauli it kā apņēma lielas spodrības maigā gaisma.”
Taču noveles beigās, kad Rihards ir izgājis cauri savam iekšējam svētceļojumam, viņš apjauš, ka patiesībā lielās spodrības maigā gaisma apņem tos, kas seko septiņiem svētajiem tikumiem:
„Un, kad pēc paveiktā darba viņš izgāja uz nama lieveņa, uz kura varēja pārredzēt vectivībnieku kapsētas daudzžuburainos krustus un kuplās apses, gobas, kļavas, viņa ārējais izskats gan atgādināja mēslu vedēju, kad tas dara savu darbu, bet viņš beidzot jutās gluži gaišs, viegls un tīrs kā cilvēks, kuru apņem lielas spodrības maigā gaisma.”
…