Romāns “Trīs draugi” tika izdots 1938.gadā. Romānā tiek aprakstīta dzīve laikā pēc 1. Pasaules kara, kad drīz ir sagaidāms arī 2. Pasaules karš. Autors parāda romānā tā saucamās “zudušās paaudzes” dzīvi. Remarks parāda tā laika cilvēku grūto dzīvi, aprakstot bezmaksas izstādes apmeklētājus:
“Bālām sejām un apvalkātos uzvalkos, viņi mazliet bailīgi staigāja pa telpām, un viņu acis skatīja pavisam kaut ko citu, nevis renesanses gleznas un klusās antīkās marmora figūras. (..) Man likās, ka es noraudzītos milzīgā cīņā – tādu cilvēku klusajā cīņā, kas gan notriekti zemē, bet vēl negrib padoties. (..) Viņi domāja par maizi un nodarbošanos (..) viņi staigāja apkārt, gausi kājas vilkdami, salīkušiem pleciem kā cilvēki, kam nav mērķa, - sarticinošs kontrasts, bēdīga aina, kas rādīja, ko cilvēce gadu tūkstošos varēja un ko nav varējusi sasniegt: mūžīgu mākslas darbu virsotnes, bet ne maizi visiem saviem brāļiem.”1
Centrā ir trīs tuvi draugi, kuri pazīstami jau no kara laikiem – Roberts Lokamps, Gotfrīds Lencs un Oto Kesters.…