Reiz Pērkona pilī sabrauca Baltijas dievi, lai uzklausītu Likteņtēvu. Tur bija: Pērkons, Patrimps ( ražas dievs), Pakola ( veļu valsts pārzinātāja), Antrimps ( ūdeņu valdnieks), Līgo, Puškaitis, dievu un Pērkona dēli, Austra, Laima, Tikla, Saules meitas, pulks mazo dievu.
Likteņtēvs pastāstīja, ka jaunava Gaisma laidusi pasaulē Kristu. Viņš mācījis visiem ticēt vienai dievībai un atbalstīt to, bet sliktie gari negribējuši to pieļaut un nogalinājuši viņu, taču dieva dēls cēlies no nāves debesīs. Viņa mācību jau pieņēmušas vairākas tautas, un arī Baltijā vēlas ieviest šo ticību – kristīgo ticību. Pērkons iebilda, ka ticības nesējiem Baltijā patiesībā ir ļauni nodomi, tie vēlas pakļaut latviešu tautu. Visi dievi solījās, ka to nepieļaus. Tad Staburadze ieteicās, ka šonakt esot atradusi un izglābusi kādu jaunu puisi, kuru raganas iemetušas Daugavā. Pērkons teica, ka Staburadzei par viņa glābšanu pienākoties pateicība, jo tas ir Lielvārda dēls Lāčplēsis, kuram būs jāveic daudzi varoņdarbi savā dzīvē.
Bija Lāčplēša 18. vasara. Viņš pastaigājās pa mežmalu ar savu tēvu – veco Lielvārdu, te pēkšņi no meža izlēca lācis un metās tēvam virsū. Jauneklis pārplēsa lāci uz pusēm un izglāba tēvu. Šis bija jaunekļa pirmais varoņdarbs un tāpēc viņu iesauca par Lāčplēsi.…