pistemoloģija – pēc manām domām, ir izziņas teoriju daudzums, kuras izvirzītas vairāk vai mazāk skaidrā formā vairāk kā 400 gadu laikā. Šajā filosofijas novirzienā tiek pētītas tādas problēmas kā:
Kas ir izziņa un zināšanas?
Kā ir iespējams nopamatot zināšanas, pirmām kārtām – zinātniskas?
Kāda ir zināšanu attiecība pret apziņu un domāšanu?
Kāda loma zināšanu veidošanā ir valodai, dabīgai un zinātniskai?
Zināšanu un izziņas problemātika tika pētīta jau antīkajā filosofijā. Ar to nodarbojās sofisti, Platons, Aristotelis. Sākot ar 17.gadsimtu epistemoloģija ieņēma centrālo vietu visā Rietumu filosofijā. Tas ir izskaidrojams ar to, ka ar šo laika periodu jautājumu risinājums par attieksmi pret zināšanām un izziņu tika izskatīts kā visu pārējo filosofijas problēmu pētījumu nosacījums un kā speciālo zinātnes zināšanu attīstības nosacījums.
Pats jēdziens – izziņas teorija – parādījās Vācijā 19.gadsimta 30-jos gados. Un tomēr mēs varam apgalvot, ka jau sākot ar 17.gadsimtu sāka veidoties epistemoloģijas veids, kuru šodien mēs uzskatām par klasisku.
Tātad izziņas un zināšanu problemātika tika pētīta jau pirms 19.gadsimta; tikai tas tika darīts, izmantojot citus nosaukumus, piemēram – prāta analīze, prāta kritika.
Līdz 20.gadsimta vidum epistemoloģija turpināja ieņemt centrālo vietu Rietumu filosofijā. Bet 60 gadus atpakaļ __ daudzi filosofi sāka runāt par to, ka nepieciešams pārskatīt izziņas un zināšanu problēmu formulēšanas veidus, kā arī šo problēmu risināšanas veidus. Filosofi uzskatīja, ka nepieciešams pētīt zinātnes un kultūras saites kopumā. No šī laika arī sāka veidoties neklasiskā epistemiloģija.…
