NĀCIJA PIRMS NACIONĀLISMA. Nācijas un nacionālisms ir relatīvi jaunas parādības cilvēces vēsturē. Nacionālisma kustības, ideoloģijas aizsākumi ar datējami 18.gs. beigām. Ir variācijas nācijas ienākšanas Eiropā datēšanā- tās svārstās starp 18.gs., 19.gs. un par 20.gs. sākumu. Tos vēlākos laikus aizstāv modernisti, vēloties datēt nācijas rašanos līdzās modernismam. Taču nevarētu būt, ka pirmsmodernisma laikā nav pastāvējusi ne nācija, ne nacionālisms. Šādas domstarpības rada definīcija, kas nosaka, ka nācijas rašanās pamatā ir tautas masu un sieviešu iesaistīšana politikā, kas ir visai maldinoši. Lūkojoties senatnē, uz Grieķiju un Ēģipti, grūti spriest, vai tur pastāvējis nacionālisms, nācija, vai tās bijušas etniskas valstis. Konkrēti pierādīt neko nevar, jo trūkt pierādījumu vienam vai otram argumentam, taču vairāk jānosliecas par labu versijai, ka, piemēram, Senā Ēģipte bijusi etniska valsts, kur nacionālisma pazīmju visai maz, jo trūkst vienotības, izteikta šķiriska sašķeltība. Viens no kritērijiem, kuram būtu jāvalda ,ir, ka pašai tauta sevi jāapzinās kā nāciju, ka tāds modelis ir funkcionējošs un pastāvošs pasaulē un šādu kustību antīkajā pasaulē un viduslaikos grūti atrast. Var Senajā Grieķijā saskatīt nacionālisma pazīmes, taču tās visticamāk, bijušas tikai ārējas pazīmes, jo iekšienē joprojām saskaramies ar pilnīgu sašķeltību, sadalījumu polisās. Nacionāli tiecas apelēt pie tautas masu reliģiskajām jūtām, sapludinot nācijas un ticības kopienas vienotā veselumā. Vēsturē novērojami piemēri, kad, piemēram, Rietumu barbaru regnas pasludina sevi par trojiešu vai Bībelē minētu tautu pēctečiem, radot t.s. etniskās izredzētības mītus un iedibinot šādu tradīciju arī citās kopienās. Par nācijas un nacionālisma apziņas veidošanos reāli var runāt tikai sākot ar vēlajiem viduslaikiem. Eiropā pirms vēlīnajiem viduslaikiem var runāt par etniskām valstīm, ne nācijām, tātad nevar runāt arī par nacionālismu, jo viens no tā galvenajiem mērķiem ir radīt nāciju.
ETNISKĀS KOPIENAS TIPI. Ir pazīmes, kas pirmsmodernās ethnies vieno ar vēlāko laiku nācijām un nacionālismu, nāciju izveidē būtisks faktors ir etniskā identitāte un etniskās saiknes, kuras tad bijušas pamatā pirmās un arī vēlāko nāciju izveidē. Vēsturē var izdalīt divu tipu etniskās kopienas. Viena ir t.s. laterālā kopiena, kura veidojās no aristokrātijas un augstākās garīdzniecības, bijusi sociāli ierobežota, bet ģeogrāfiski plesties spējīga, dibinot saites ar kaimiņu laterālajām kopienām, tādējādi tur trūka sociāla sakņojuma. Otrs ir t.s. vertikālais kopienu tips, kas bija kompaktākas, aptvēra dažādus kultūras slāņus un šķiras. Šis iedalījums ir visai diskutabls, jo izslēdz iekšējās pretrunas, taču tās atklāj divus galvenos ceļu, kā nācijas varēja veidoties. Tādu Eiropas valstu, kā Francijas, Spānijas, Anglijas veidošanās pamatā bija izteikti laterālais princips. Tas ietekmē kopējo situāciju Eiropā, jo daudzi centās sekot šim valsts izveides principam.
Līdz pat 19.gs. beigām Francijā un Anglijā zemākās šķiras nebija politiski inkorporētas, taču, pateicoties dažām „revolūcijām”, situācija krasi mainījās. Pirmkārt, mainījās saimnieciskas process, pārejot uz tirgus ekonomiku, stiprinot valsts aparātu un apbruņojot armijas, tāpat nozīmīga bija kultūras un izglītības revolūcija, baznīcas autoritātei mazinoties, attīstījās izglītība, laicīgā mācība, klasiskais humānisms, zinātne, nostiprinājās tautas masu līdzekļi- romāni, dramatiskie darbi, žurnāli. Šīs pārmaiņas laterālajā valdošajā etnokultūrā iekļāva savas zemes attālos novadus, to ethnies vidusslāni un zemās šķiras. Veidojās viendabīgas ethnies, kurām bija gan spēcīga valsts vara, gan kultūra.
…
